Kas ir Venēcija – svētīta vai tomēr mistiska vieta zemes virsū? Oktobra beigās šeit bija brīnišķīgs vasarīgs laiks, bet jau pēc trim dienām sākās beidzamajos piecdesmit gados lielākie plūdi, un pilsēta, kurai jau tāpat pareģo neizbēgamu bojāeju, nogrimstot ūdenī, tik tiešām „noslīka”.
Milzīgi tūristu bari brauc uz Venēciju visu gadu – ar vilcieniem, kuģiem, lidmašīnās, viņu ir tik daudz, ka vietvara ir spiesta noteikt ierobežojumus karnevāla vai Jaungada svinību laikā.
Gada laikā Venēciju apmeklē aptuveni 30 miljoni ceļotāju, kuru skaits mazliet sarūk rudenī, un tad ir lieliska iespēja brīvi pastaigāties pa gleznainajām ieliņām, ielūkojoties logos, sajūsminoties par tiltiņiem, šķērsielām, smaragdzaļo ūdeni un skaistajiem vietējiem iedzīvotājiem. Par spīti stereotipiem, ūdens nav netīrs un arī nesmird, savukārt venēcieši mierīgi vēro atbraucējus no visas pasaules, un simtiem reižu dienā pacietīgi atbild viņiem uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem.
Tāpat kā citās Rietumeiropas valstīs, arī Itālijā tūrisma jomā strādā ļoti daudz iebraucēju. Ir interesanti vērot, kā meitenes un puiši, kuri nebūt nav itālieši, lieliski runā itāļu valodā.
Vislabākais, ko var izdarīt Venēcijā, ir nekavējoties apmaldīties, jo staigāt „pēc kartes”, pārbaudot ielu nosaukumus un māju numurus, nav iespējams. Un tas arī nav vajadzīgs – navigatorus un kartes labāk nolikt malā un vienkārši iet, kur acis rāda, nogriežoties aklajās ieliņās, ieejot baznīcās, ielūkojoties mazajās kafejnīciņās un suvenīru veikaliņos, ieklausoties sarunās un ieskatoties vietējo iedzīvotāju smaidīgajās sejās. Šeit var pavērot, ka meistars izgatavo slaveno Venēcijas masku, maiznieks rullē picas mīklu, bet emocionāla itāliešu māmiņa pin bizītes meitai.
Šajā pilsētā nav automašīnu un pat velosipēdu, šeit ir tikai ūdens transports – gan sabiedriskais, gan speciālais. Laivās šeit piegādā produktus, brauc uz darbu, izved atkritumus, arī policisti uz izsaukumiem dodas ar ūdens transportu. Un runā, runā… Itāliešu valoda skan kā mūzika, un, lai arī neko nevar saprast, redzams, ka cilvēki šeit sarunājas visur, turklāt daudz un sirsnīgi.
Visi ceļi ved uz Rialto tiltu pār Lielo kanālu, kurš Venēciju sadala divās daļās tieši pa vidu, bet tālāk – uz Svētā Marka laukumu. Lai gan šīs ievērojamās vietas zina visi, tās ir jāredz, lai sajustu dvēseles trīsas, apjaušot, cik senas ir šīs vietas un cik daudz ir ar tām saistītu vēstures notikumu.
Pāri Lielajam kanālam uzcelti tikai četri tilti, taču kopumā salā ir aptuveni 400 tiltiņi, bieži vien pavisam mazītiņi, taču arī zem tiem peld gondolas, bet gondoljeri, stāvot kājās un ar vienu airi vadot laivu, spēj runāt pa telefonu, smēķēt un komunicēt ar pretimbraucošajiem kolēģiem.
Pilnu rakstu lasiet 9. novembra numurā.
