Ar stāstiem par vilšanos valstsvīros, brīvībā un pašiem sevī grāmatu sērijā “Latvija, XX gadsimts” pēdējo punktu pielika Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze. 1. novembrī viņš viesojās Daugavpilī, lai Latgales Centrālajā bibliotēkā un Daugavpils Staņislava Broka Mūzikas vidusskolā pastāstītu, kā tapa romāns “Sarkanais dzīvsudrabs”.
“Deviņdesmito gadu sākumā politika un tauta šķita kā viens veselums. Politiķus uzlūkojām kā “savējos”,” rakstnieks gan uzreiz atzīmē, ka romāns nebūt nav par gremdēšanos nostalģijā, gluži pretēji, tajā atspoguļotas nevis Atmodas laika patētiskās ilūzijas par jauno dzīvi demokrātiskā Latvijā, bet to skaudrā zaudēšana. Ar melnā humora palīdzību autors centies uzburt realitāti, ko daži lasītāji viņam aizrādījuši kā pārāk depresīvu. Taču lielākā daļa no romānā aprakstīto varoņu peripetijām balstīta uz patiesiem notikumiem, savulaik dzirdētiem, vai kriminālziņās lasītiem. Informācijas vākšanas procesā rakstniekam pašam nācies piedzīvot nepatīkamu starpgadījumu: “Sākumā ilgu laiku pavadīju bibliotēkās, arhīvos. Pabeidzu apkopot informāciju par 1990. gadu un tikai tad iedomājos ierakstīt gadu „Google” meklētājā – izrādījās, ka „Wikipēdijā” ir gandrīz visa tā pati informācija.”
“Sarkanais dzīvsudrabs” ir viena no biezākajām sērijas grāmatām. A. Jundze stāsta, ka tās tapšanas gaitā pat šķitis, ka nāksies romānu dalīt divos sējumos. Beigās gan pēc gara saīsināšanas procesa apjomu izdevies samazināt, atsakoties no vairāku desmitgades fenomenu aprakstīšanas. Piemēram, tā laika radošās inteliģences jaunās identitātes meklējumus deviņdesmito gadu otrajā pusē. “Par sadarbību ar čeku daudzus vēl šodien zākā,” vērtē rakstnieks, solot, ka kādreiz tam visam varētu vēlreiz pievērsties, bet nu jau citā grāmatā. Tik nesenu vēsturi aprakstīt, viņaprāt, vēl ir pāragri, daudzas no tēmām joprojām sabiedrībā ir “pikantas”.
Arī šim romānam, tāpat kā citiem autora literārajiem darbiem, pārmet pārāk maskulinizēto pasaules atainojumu un sieviešu tēlu banalitāti. Autors gan norāda, ka tēlus centies nedramatizēt, bet atainot vienkāršībā, kas, viņaprāt, raksturo Latvijas tālaika vidusmēra iedzīvotāju. Dzīves pārbaudījumi, ar ko tolaik nācās saskarties, gan nebija vienkārši. Piemēram, par Afganistānas kara veterāniem, viņaprāt, runāts pārāk maz. “ASV joprojām uzņem filmas par Vjetnamas kara veterāniem, bet Latvijā par savējiem veterāniem un viņu pieredzi klusējam,” aizrāda A. Jundze.
“Manuprāt, deviņdesmitos tikpat patiesi iezīmē tante, kas slauc un reizēm kaut ko pasaka savai govi, kā arī deputāts, ko no rīta atrada izguļam dzērumu lielveikalā uz grīdas,” rakstnieks nebaidās atzīt, ka pašam šī desmitgade nesaistās ar labām atmiņām. Tomēr katrai desmitgadei ir savs šarms, to apliecina arī sērijas grāmatu popularitāte Latvijā un sasniegumi aiz tās robežām, ar ko A. Jundze, kā Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs, var lepoties.
