Ilūkstiete Solveiga Grāvere vada Ilūkstes un Daugavpils novada invalīdu biedrību „Ildra” un strādā Ilūkstes dienas aprūpes centrā personām ar garīga rakstura traucējumiem „Fēnikss”, kuru katru dienu apmeklē vairāk kā 10 cilvēki ar invaliditāti. Viņa dienu dienā cenšas lauzt sabiedrības stereotipus, ka invalīdiem ir vajadzīga īpaša attieksme. „Cilvēks ar invaliditāti nav norakstāms. Viņam ir īpašas vajadzības, citāda dzīves uztvere, varbūt arī nesama slimību nasta, taču viņš ir nozīmīga sabiedrības daļa,” saka Solveiga.
Nav jābaidās no strādājošā invalīda
Redzot rakstus vai TV ziņas par cilvēku ar invaliditāti integrāciju, Solveiga samulst, jo savā darbā redz, ka cilvēki ar invaliditāti iederas sabiedrībā. Rakstot diplomdarbu par invalīdiem ar garīga rakstura traucējumiem, rektore viņu centusies pierunāt ņemt citu tēmu, jo par to nebūtu jāraksta. „Katrs cilvēks taču ir unikāls. Daļēji neiecietības, daļēji valsts politikas dēļ sabiedrība vēl nav gatava pieņemt cilvēku ar invaliditāti kā pilntiesīgu sabiedrības daļu.”
Lai sabiedrība neatstumtu invalīdus, tai ir jāskaidro, kāds ir cilvēks ar invaliditāti, ar ko viņš tiek galā pats un kāda ir vajadzīga palīdzība no valsts vai pašvaldības.
„Nav jābaidās no strādājoša invalīda. Viņi daudzās jomās var konkurēt ar veselajiem. Savukārt cilvēkus ar invaliditāti jācenšas pārliecināt, ka, sameklējot darbu, viņiem netiks atņemta invaliditātes pensija,” saka Solveiga.
Viņa uzskata, ka cilvēks ar invaliditāti iederas radošos vai mākslinieciskos projektos, piemēram, adaptētās modes festivālā „Mode H”, amatnieku darbnīcās, interneta veikalos vai birojos, kur jāievada informācija u.c.
Saskaņā ar Labklājības ministrijas un Nodarbinātības Valsts aģentūras (NVA) datiem 2017. gadā Latvijā bija gandrīz 170 000 cilvēki ar invaliditāti, bet nodarbināti bija tikai nedaudz vairāk kā 40 000. Tas lielākoties bija apkopējas, sētnieka, palīgstrādnieka, zivju apstrādātāja mazumtirdzniecības veikala pārdevēja un kurinātāja darbs. Tāpat cilvēki ar invaliditāti iesaistījušies NVA algotā pagaidu darba, subsidēto darba vietu un jauniešu garantijas programmā, kā arī apmācībās.
Solveiga uzskata, ka nevajadzētu nodalīt jomas, kuras ir pa spēkam tikai cilvēkiem ar invaliditāti, bet jāļauj viņiem izmēģināt spēkus visās jomās. Valsts atbalsts ir subsidētās darba vietas, taču nepieciešams arī uzņēmēju atbalsts, radot viņiem šīs darba vietas.
Pilnu rakstu lasiet 4. decembra numurā.
