Zinovijai Kušinai - ilggadējai „Latgales Laika” lasītājai, kura avīzi abonē kopš pirmā numura, nesen apritēja astoņdesmit gadi. Zinovija dzīvo viensētā „Spietiņi” (Daugavpils novada Salienas pagasts) un, neskatoties uz cienījamo vecumu, raiti apkopj mājas soli.
Dzimšanas diena Z. Kušinai, kuru paziņas un kaimiņi sauc par tanti Zinu, sākās ar patīkamu notikumu – viņu apciemoja Salienas pagasta pārvaldes vadītājs Rišards Jermaļonoks un sociālā darbiniece Tatjana Babina, uzdāvināja 30 eiro, konfektes un ziedus, novēlēja ilgus gadus un stipru veselību.
Bija grūti laiki
Jubilāre visu mūžu dzīvo Salienas pagastā, šeit viņa piedzima „Sīmaņu” mājās. Ģimenē bija deviņi bērni: Vecāki kopa nelielu saimniecību, taču mēs dzīvojām nabadzīgi. Badu necietām, jo nesēdējām klēpī saliktām rokām. Lielākie bērni palīdzēja saimniecības darbos un auklēja jaunākos.” Daži brāļi un māsas jau ir aizsaulē, citi – sveiki un veseli. Radinieki uztur sakarus, tiekas.
Salienas skolā Zinovija pabeidza septiņas klases un sāka strādāt kolhozā par laukkopi: „Tolaik man bija četrpadsmit gadi. Darbs ļoti smags, bet vajadzēja pelnīt, lai palīdzētu lielajai ģimenei. Es ļoti gribēju mācīties, citādi vajadzētu visu mūžu liekt muguru tīrumos.” Zinovija iestājās Maltas zooveterinārajā tehnikumā, kur nomācījās piecus gadus. Pēc tam viņa atgriezās savā kolhozā, kur bija ļoti pieprasīta speciāliste. Tolaik tas saucās „Vesna”, bet vēlāk, pēc kolhozu apvienošanas un līdz paju sabiedrību dibināšanai, kļuva par „Iskru”. Šeit Zinovija nostrādāja 35 gadus – līdz pat 1993. gadam, kad devās pensijā. Jubilāre darbu kolhozā atceras bez optimisma: „Klājās ļoti smagi. Govis slauca ar rokām, bija jāvāc kūtsmēsli un jādara citi darbi, bendējot veselību. Tagad brīnos -- kur cilvēki atrada spēkus? Īpaši smagi klājās, kad trūka lopbarības. Govis novārga tik stipri, ka nespēja nostāvēt kājās – krita gar zemi. Lai lopi nebūtu jākauj, nācās izbarot salmus, kurus plēsa no māju un šķūņu jumtiem. Paldies Dievam, izdzīvojām.” Par spīti visām grūtībām, Zinovija teic, ka tolaik bija arī šis tas pozitīvs. „Kolhozā bija daudz cilvēku, arī bērnu, dzīvojām draudzīgi un nešķirojām cilvēkus pēc tautības. Visi – latvieši, krievi, baltkrievi -- strādāja plecu pie pleca,” atceras pensionāre.
Nedrīkstēja nolaist rokas
Strādājot par veterinārārsti, Zinovija iepazinās ar savu nākamo vīru Ivanu Kappicki, kurš kolhozā strādāja par agronomu. Jauno speciālistu uz šejieni atsūtīja pēc Višķu lauksaimniecības tehnikuma absolvēšanas. Ivana uzmanību uzreiz piesaistīja pievilcīgā un strādīgā meitene. „Viņš atved mani uz šos māju, kur dzīvoja kopā ar māti. Viņa bija brīnišķīgs cilvēks, mēs labi satikām. Par daudz ko esmu pateicīga vīramātei, viņa palīdzēja man audzināt meitu.” Pašlaik meita dzīvo Rīgā un pastāvīgi apciemo māti.
Pilnu rakstu lasiet 7. decembra numurā.
