Viens no pirmajiem aicinājumiem gatavoties valsts simtgadei izskanēja jau 2015. gadā, proti, uz svētkiem sarūpēt katram savu tautastērpu. Tā iegāde nav lēts prieks, bet pagatavot paša spēkiem - īsta zinātne. Priekšzīmi Latgales etnogrāfisko tērpu apzināšanā rāda Iveta Seimanova, kas uzšuvusi tautastērpu gan sev, gan visai ģimenei, kā arī rekonstruējusi etnogrāfiski unikālas vērtības – Vidsmuižas sievas tērpu un seno latgaļu tērpu.
Smalkā zinātne - etnogrāfija
Iveta Seimanova Rīgā dzīvo jau 25 gadus, un viņas pirmais tautastērps bija vairāk raksturīgs galvaspilsētai. Tāpēc, kad rokdarbnieci uzrunāja grāmatas „Mans Tautastērps” autore Ilze Strēle ar aicinājumu ne tikai parādīt, bet arī pastāstīt par savu tautastērpu, Iveta saprata, ka jāatgriežas pie saknēm Latgalē, Riebiņu novada Galēnos, un jāšuj sev jauns tērps. Turklāt nevis vienkārši jāšuj, bet jārekonstruē.
Rekonstruēt tautastērpu nav tas pats, kas uzšūt skatuves tērpu. Darbs sākas ar dokumentu pētīšanu, tērps tiek gatavots no izejmateriāliem, kas raksturīgi 19. gadsimta otrajai pusei. Tas viss tiek veikts ciešā sadarbībā ar speciālistiem: etnogrāfiem, arheologiem. Iveta pati balināja linus pelnos, krāsoja dziju pēc sentēvu metodēm. „Zaļā krāsā dziju krāsoju septiņas reizes – tikai viena iznāca pareizajā tonī,” stāsta rokdarbniece. Noaust villaini senajam latgaļu tērpam bijis smagākais izaicinājums, tas tapa pēc tekstilijas fragmenta, kas atrasts arheoloģiskajos izrakumos Zeimuļu kapulaukā. Pēc tā arheoloģe Irita Žeiere uzzīmēja villaines shematisko zīmējumu. Savukārt atdarinātais Vidsmuižas tērps ir balstīts uz vēstures avotiem, kas glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā Rīgā. Par kreklu, zeķēm, apaviem, lakatiem, priekšautu un jaku jeb kopku darināšanu uzzināts, pētot Pieminekļu Valdes ekspedīciju intervijas, kas notikušas 1925. un 1943. gadā. Kopā ar interviju tekstiem bija uzskicēts arī šo apģērba gabalu izskats. Sākumā šķitis, ka trūkst informācijas par sieviešu kreklu, bet pēc ilgiem meklējumiem etnogrāfei Ievai Pīgoznei izdevies atrast kādu aprakstu, kur teicēja - kreklu lāpītāja, kas dzimusi Galēnos, bet vēlāk ieprecējusies un pārcēlusies uz citu Latvijas novadu, stāsta, kāds tas izskatījies.
Tautastērps nosaukts par godu Vidsmuižai, kas ir Galēnu ciema (Riebiņu novads) senais nosaukums. Pirms rekonstrukcijas uzsākšanas Ivetai bija doma darbu tur arī veikt, bet nācās secināt, ka Rīgā tas tomēr būs izdevīgāk. Lai gan sākumā dzimtajā pusē domubiedrus neizdevās atrast, kad tērps pēc astoņu mēnešu gara darba bija gatavs, interese bijusi liela. Riebiņu novada svētkos uz skatuves izrādītas septiņas dažādas Vidsmuižas tautas tērpa komplektācijas.
Pilnu rakstu lasiet 11. janvāra numurā.
