„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 28. marts
Ceturtdiena
Ginta, Gunda, Gunta
+11.6 °C
nedaudz mākoņains

Izglābt tuvākos un svešinieku

Juzefai Baško dzīves nogalē ikdiena paiet, lasot grāmatas un presi

Pensionāre Juzefa Baško dzīves laikā saņēmusi ne vienu vien pateicību par paveikto darbu un drosmīgu rīcību. „Nezinu, kur visas manas medaļas un balvas palikušas – mazdēls reiz ar tām spēlējās un tā laikam arī pazuda,” sirmgalves pieticība liecina, ka apbalvošana un svinīga pateicības izrādīšana biežāk svarīgāka ir tās pasniedzējam, nevis saņēmējam.

Pagājušā gada 13. jūnijā Juzefa Baško nosvinēja 90 jubileju. Pusi mūža viņa pavadījusi, strādājot dažādās izglītības iestādēs, tāpēc Riebiņu novada dome viņai pasniedza Pateicības rakstu. Tagad nu jau trešdaļa dzīves pavadīta pensijā. Atceroties skolas laiku, lielākais gandarījums ir par skolēniem, kas vēlāk izvēlējušies karjeru pedagoģijā. Arī tagadējais Riebiņu novada domes priekšsēdētājs ir viņas audzēknis. Savukārt tas, pēc kā matemātikas skolotāja nepavisam neilgojas, ir garais ceļš uz darbu – sākumā vilcienā no Aglonas un mājām Skaistā, pēcāk autobusā no Kastīres uz Aizkalni. Garāko laika posmu viņa aizvadījusi, strādājot Aizkalnes pamatskolā, lai gan Rušonas skola bijusi turpat blakus pie mājām. Kad Kastīrē uzbūvēja jaunu skolas ēku, audzēkņu skaits ievērojami auga. Savukārt agrāk lielo Aizkalnes pamatskolu vecajā ēkā sāka apmeklēt aizvien mazāk un mazāk skolēnu, līdz tā tika likvidēta. Skolas liktenis gan galvenokārt ir atkarīgs no direktora personības un spējas to uzturēt, uzskata pieredzējusī skolotāja.

Viņas bērnība pagāja Skaistas ciemā Krāslavas pusē. „Mājās bija smagi apstākļi, gribējās mācīties, lai „izlauztos”,” pensionāre stāsta, ka, iegūstot skolotājas profesiju, šo mērķi sasniegt izdevies vieglāk. Studējot Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, uzzinājusi, ka gaidāmas deportācijas, tāpēc devusies mājās pie savējiem, lai viņus brīdinātu un izglābtu. Tā nu izdevies laikus paslēpties un izvairīties no izvešanas uz Sibīriju. Lai gan vecāku saimniecība bijusi neliela, māte esot iespītējusies un atsacījusies strādāt kolhozā, tas laikam arī bijis par iemeslu draudošajai izvešanai.  

Garajā mūžā piedzīvota arī situācija, kad šķitis, ka viņa kļūst par galveno varoni asa sižeta filmā. Apmēram trīsdesmit gadu vecumā Juzefa, cenšoties izglābt kādu ledū ielūzušu puisēnu, gandrīz gāja bojā pati. „Gāju uz Aglonas staciju un pamanīju, ka viens puika stāv dīķa krastā, bet viens ūdenī. Bija vēls rudens, puika laikam gribēja pastaigāt pa pirmo ledu. Es gan bez ilgas domāšanas lecu iekšā,” puiku izvilkusi, bet pašai no ūdens palīdzēja izkļūt dzelzceļnieki. Vēlāk par paveikto viņai piešķirts apbalvojums, lai gan izglābto zēnu nekad vairs nav redzējusi. Atmiņā palicis vien tas, ka viņš nācis no nelabvēlīgas ģimenes, bet vēlāk esot kļuvis par virsnieku.   

Izmirkušo un pārsalušo Juzefu mājās tolaik gaidīja ģimene, vīrs un trīs dēli. Bērni gan nav gājuši mātes pēdās, izvēloties profesiju, - visi trīs kļuvuši par celtniekiem. Bet Juzefai par to prieks, vecākais dēls daļēji atjaunojis privatizēto Kastīres muižas stalli, ierīkojot tur darbnīcas un otrajā stāvā - guļamistabas viesiem. Vasarā tur tiek svinēti Jāņi, saime ir liela, jo sirmgalve lepojas ar sešiem mazbērniem un astoņiem mazmazbērniem.