„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 28. marts
Ceturtdiena
Ginta, Gunda, Gunta
+12.9 °C
nedaudz mākoņains

Pirtsslotu meistars

Mihails: „Lūk, tās ir manas pirtsslotas” // Foto: Anatolijs Krilovs

Vērojot no malas, var rasties iespaids, ka nav nekā vienkāršāka par pirtsslotu siešanu, lai gan īsti lietpratēji šajā jomā ir vien daži. Šādu meistaru rokās pirtsslotu siešanu pārtop īstā mākslā.

Iemācīja tēvs

Daugavpilietim Mihailam Čerņihovičam ir 76 gadi, un vairāk nekā sešdesmit gadus viņš sien pirtsslotas. Iet uz pirti kopā ar tēvu sāka piecu gadu vecumā, un jau tad tēvs sāka radināt zēnu pērties pirtī, izmantojot labu bērza un ozola pirtsslotu. Mazgājās un karsējās pirtī Ventspils ielā.

Četrpadsmit gadu vecumā Mihails sasēja savu pirmo pirtsslotu, un kopš tā laika viņš ir pastāvīgi pilnveidojis tehniku: „Mājai, kurā mēs dzīvojām, bija labs zviedru metāla jumts, kuru divās vietās bija sacaurumojuši šāviņa šķembas. Pirtsslotas mēs žāvējām bēniņos, tumsā – tie ir ideāli apstākļi. tās bija zaļas, gluži kā svaigas, turklāt šīs pirtsslotas kalpoja ļoti ilgi.”

Lielu palīdzību pirtsslotu siešanā Mihailam sniedz dzīvesbiedre Tatjana, kura kopā ar vīru dodas uz mežu: „Mihailam vienam pašam tas nav pa spēkam. Ja nu mežā paliek slikti, kas tad viņam palīdzēs?”

Pa ceļam uz viņu „pirtsslotu plantāciju” aug daudz bērziņu, kuri izskatās gluži piemēroti. Taču Mihaila sietajās pirtsslotās no tūkstošiem zariņu tiks izmantoti vien daži, un tikai pēc rūpīgas koka apskates.

Mihails rūpīgi nogriež zariņus, lai saudzētu kociņu. „Mūsu plantācijas ir bērziņi, kuri aug smilšainās augsnēs vai zem augstsprieguma līnijām. Purvainās vietās augošu bērzu zari nav derīgi,” stāsta dzīvesbiedri un pasūdzas, ka tagad jaunos kociņus nežēlīgi iznīcina gan cilvēki, gan tehnika. Aiz Ruģeļiem, vietā, kur Mihails grieza zarus pirtsslotām desmit gadus un kociņiem aizvien izauga jauni dzinumi, viņš reiz konstatēja, ka visus kociņus sabojājuši tie, kuriem pirtsslotas ir bizness.

Gatavojot materiālu pirtsslotām, meistars neskatās nekādus termiņus: „Jāskatās nevis kalendārā, bet gan tas, cik nobriedusi ir lapa. Pirtsslotas sienu pat augustā, galvenais, lai lapas būtu zaļas un zariņa galā dzinums veidotu „ķepiņu”. Pastāv uzskats, ka vislabākais laiks pirtsslotu siešanai ir līdz Līgo svētkiem. Nekā tamlīdzīga, jo daudz kas ir atkarīgs no laika apstākļiem, jo tagad ir pavisam cits  klimats.”

Ar Mihaila Čerņihoviča sietajām pirtsslotām peras draugi un paziņas Londonā, Kiprā, Izraēlā, daudzās citās valstīs, pat Habarovskas novadā un Čukotkā. Rīgā draugi uzskata par goda lietu iet pirtī ar Mihaila sietajām pirtsslotām. Kopumā sezonā Tatjana un Mihails sagatavo aptuveni 300 slotiņas. Mihailam nav mērķa pārdod savu ekskluzīvo preci, viņš gatavo pirtsslotas vien tuviem draugiem un paziņām. Vienas šādas pirtsslotas pašizmaksa ir aptuveni 5 eiro.

Pilnu rakstu lasiet 11. janvāra numurā.

Pilnus rakstus varat lasīt, abonējot laikraksta e-versiju.