Janvārī 70 gadu jubileju svin viens no Daugavpils teātra ilggadējiem darbiniekiem jeb, kā viņš pats sevi dēvē, veterāniem, Jurijs Losevs.
Daugavpils teātris un mīlestība
Mīlestība pret teātri viņam radās tieši pateicoties Daugavpils teātrim, kad Jurijs vēl bija bērns. Viņa ģimene dzīvoja netālu, bet kaimiņienes māsa strādāja teātrī par biļešu kontrolieri balkonā. Jurijs atceras, kā viņš lūdza, un viņa, citiem nemanot, zēnu ielaida. Viņš aizrautīgi klausījās skaistās operetes, kuras tolaik tika iestudētas Daugavpils teātrī. „Silvu”, „Maricu” un citus iestudējumus Jurijs skatījās desmitiem reižu, zināja no galvas.
Kopš tā laika viņu īpaši aizrauj mūzika un muzikāli iestudējumi. „Nespēju iedomāties savu dzīvi bez klasiskās mūzikas,” saka Jurijs Losevs. Tāpēc teātra jaunais repertuārs viņam ir sirdij tuvs, muzikālās izrādes ir savdabīga atgriešanās pie pirmsākumiem, pie teātra vēstures. Jurijs Losevs šeit strādā jau vairāk nekā divdesmit gadus un ir piedzīvojis arī smagākus laikus. Viņš uzskata, ka Daugavpils teātris dzīvo un lieliski strādā, jo šeit ir savs – īpašs teātra gars, kurš to sargā, lai gan daudzi teātri šajā laikposmā tika slēgti.
Var teikt, ka J. Loseva dzīvē ir noslēdzies noteikts posms, - mācoties un strādājot citās vietās, piemēram, Rīgā vai Kazahstānā, viņš no Daugavpils „neizrakstījās”, atgriezās šurp, un dzīves lielākā daļa aizritēja tieši šajā pilsētā. Un tagad Daugavpils teātris viņam ir mājas, ģimene, bez kuras Jurijs nespēj sevi iedomāties. Atbildot uz jautājumu, kā viņam veicas darbs trupā ar jaunajiem aktieriem, J. Losevs atzīst, ka jaunatni vēro ar prieku. „Viņi citādi domā, viņiem ir cita psihofizika, citas, mūsdienīgas, tehniskās iespējas,” saka Jurijs, „viņi ir citādāki, bet labi.”
Klasika ir pamatu pamats
Jurijs Losevs uzskata, ka viņa dzīves lielākā un nopietnākā loma ir… Salavecis, kuru viņš tēloja gandrīz no 16 gadu vecuma un atvadījās no tās pavisam nesen, pirms pieciem gadiem. Es „saldēju” aptuveni piecdesmit gadus un saprotu, cik pamatīgi šī loma maina ikvienu aktieri – vīrieti,” smejot saka Jurijs. Tik daudzus gadus klaudzināt ar Salaveču zizli, dažkārt nākt pie vieniem un tiem pašiem bērniem vairākus gadus pēc kārtas, cenšoties viņus pārsteigt, izdomāt kaut ko jaunu, - tas palīdz aktierim uzturēt sevi formā.
Bet, runājot nopietni, J. Losevam visvairāk palikušas atmiņā lomas klasiskajās izrādēs, un nav svarīgi, vai tās bijušas lielas vai mazas. „Atmiņš visspilgtāk iespiežas lomas, kuras tevi ir bagātinājušas, kaut ko devušas pašam un ienesušas radošajā darbībā,” saka J. Losevs, „ja kāda tamlīdzīga loma man vēl ir priekšā, vēl var padzīvot.”
Pilnu rakstu lasiet 18. janvāra numurā.
