Lasītāju rokās beidzot nonākusi grāmata par izcilās kordiriģentes Terēzes Brokas dzīves gājumu. Grāmatas autore, dzejniece, literāte un žurnāliste Anna Rancāne grāmatas prezentāciju gaida ar satrauktu sirdi, gluži kā pirms eksāmena, jo nu tiks vērtēts viņas četru gadu garumā paveiktais darbs. Kordiriģentes laikabiedru vērtējums ir ļoti nopietns pārbaudījums, taču visvairāk autorei sāp sirds, ka šo dienu nepiedzīvoja grāmatas galvenā varone Terēze Broka.
Par cilvēkiem, laikabiedriem, ko mēs uzlūkojam kā ikonas, rakstīt esot ļoti grūti, atzīst Anna Rancāne, turklāt viņas radošajā pieredzē tas ir pirmais dokumentālais stāsts. Jau grāmatas priekšvārdā autore godīgi atzīstas, ka pašai nekad nav nācies dziedāt jebkādā korī un izjust koristu emocijas. Viņa pārlapojusi citu autoru grāmatas par ievērojamām personībām, lai saprastu, kā tādu veidot.
„Bija milzu pietāte. Ar Terēzi bijām tikušās agrāk, rakstīju par viņu „Dienai”. Es ļoti baidījos, kā viņa mani uzņems, vai stāstīs par sevi. Savukārt viņa esot baidījusies no manis. Tā mēs abas baidīdamās satikāmies, un izrādījās, ka viena ar otru labi sapratāmies,” smejas Anna. Pati Terēze grāmatas tapšanas ideju uztvērusi nelabprāt. Gozēšanās slavas saulītē nekad nebija viņai raksturīga. Reiz kādā pasākumā viņa pajokojusi, ka par Kokariem, redz, ir grāmata, bet par viņu nav. „Taču viņas joks tika uztverts nopietni un labi vien ir,” saka Anna un piebilst, ka paguvusi ielēkt „pēdējā vagonā”, grāmatu vajadzējis veidot vismaz pirms desmit gadiem, kad vēl bija dzīvi daudzi Terēzes laikabiedri un pašas diriģentes atmiņas vēl nebija sākušas izbālēt.
Četru gadu laikā Anna satikusi Terēzi vairākkārt. „Kad mēs tikāmies, Terēze allaž bija ļoti mundra, vienmēr uzklāts galds, mugurā balta blūzīte, ieveidoti mati, nedaudz uzkrāsojusies. Taču viņas spēki pamazām zuda, tāpēc pēdējās sarunas notika telefoniski,” stāsta grāmatas autore. Telefonsarunas bijušas tik ilgas, ka Annai pat tirpa roka no klausules turēšanas.
Visu rakstu lasiet 25. janvāra numurā.
