„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 19. aprīlis
Piektdiena
Fanija, Vēsma
+6.6 °C
apmācies

Mans segvārds bija…

Viens no sabiedrībā diskutētākajiem jautājumiem patlaban nenoliedzami ir saistīts ar „čekas maisu” publiskošanu un tajos atrodamo personu apspriešana. Cik korekta ir bijusi šī maisu publiskošana, vai tā bijusi nepieciešama tagad, kādēļ tas nav ticis darīts pirms teju trim gadu desmitiem, kad tika atjaunota Latvijas neatkarība, un vai šis solis nav mēģinājums novērst sabiedrības uzmanību no daudziem valstij patlaban svarīgākiem jautājumiem -- šie un citi jautājumi, droši vien, uztrauc ne vienu vien iedzīvotāju. Diemžēl paši uzrunātie, tā saucamie bijušie čekas aģenti, no intervijām lielākoties atteicās.

Daugavpils Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes prodekānu lektoru Dmitrijs Oļehnovičs uzskata, ka „čekas maisus” vajadzēja publiskot stipri vien agrāk: "Taču labāk, ka tas notiek vēlāk, nekā nekad. Svarīgi ir apzināties, ka lielā daļā sabiedrības patlaban valda uzskats par čeku kā par noziedzīgu organizāciju. Taču sadarbība ar VDK varēja būt ļoti dažāda. Ir svarīgi apzināties, ka VDK nodarbojās ne tikai ar disidentu vajāšanu, bet arī ar smagu noziegumu atklāšanu, sākot no kontrabandas, beidzot ar slepkavībām."

"Čekas maisi" ir neoficiāls nosaukums Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentiem, kas atrodas Satversmes aizsardzības biroja rīcībā un ietver LPSR VDK aģentu statistisko un alfabētisko kartotēku, aģentu lietu reģistrācijas žurnālus, iznīcināto aģentu lietu un nenotikušo vervēšanu reģistrācijas žurnālus, kā arī citus dokumentus.

Satversmes aizsardzības birojā atrodas žurnāli, kuros reģistrētas aģentu, rezidentu, konspiratīvo un tikšanās dzīvokļu turētāju lietas, pārsvarā no 1953. gada līdz 1987. gadam. Pēc Totalitārisma seku dokumentēšanas centra ziņām, no 1953. līdz 1991. gadam LPSR VDK bija reģistrēti ap 25 000 aģentu, bet līdz 1950. gadam to skaits bijis līdz 50 000.

1994. gadā 5. Saeima pieņēma likumu, lai neizpaustu to cilvēku vārdus, kuri iekļauti kartotēkā un žurnālos. Likums noteica slepenības statusa noņemšanu pēc desmit gadiem, bet 2004. gadā kartotēkas publiskošana uz 30 gadiem tika atlikta. 2014. gadā 12. Saeima pieņēma likuma grozījumus, kas paredzēja publiskot VDK dokumentus 2018. gadā pēc LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas darba beigām.

Vairāk par šo tēmu lasiet 1. februāra numurā.