Kā sauca manu vecvecvectēvu? Kur dzimuši un dzīvojuši mani senči? Vai manī rit seno muižnieku asinis? Ilūkstes novada Centrālajā bibliotēkā uz otro tikšanos reizi pulcējās tie, kas apņēmušies rast atbildes uz šiem jautājumiem. Viņus konsultē ilūkstietis Julians Lansbergs, kas apzinājis iespējas, kā digitalizācijas laikmets būtiski atvieglo šādu pētniecību.
Ideja par šādu nodarbību rīkošanu radās bibliotekārei Gaņai Rošānei, kas atklāj, ka pirmā tikšanās ilgusi vairākas stundas un interese par J. Lansberga stāstīto bijusi liela. Daudzus gan sākumā samulsina tas, ka dzimtas pētīšanu un radu rakstu pierakstīšanu mūsdienās ērtāk veikt internetā nevis, piemēram, kādā biezā kladē vai grāmatā. Nākas atzīt, ka radu rakstu pētīšanai cilvēki visbiežāk pievēršas mūža nogalē, taču Juliana Lansberga pieredze atšķiras -- par to, kas ir viņa senči, ko darījuši, kur apglabāti, viņš sāka interesēties jaunībā.
“Visvairāk par savām saknēm esmu uzzinājis pēdējos gados, kad atklāju, ka internetā apkopoti metriku dati,” stāsta J. Lansbergs, “tas gan ir darbs, kas nekad nebūs pabeigts.” Tāpat dažādos sociālajos tīklos darbojas domubiedru grupas, kur cilvēki meklē savus radus, piemēram, publicējot senu fotogrāfiju, ar aicinājumu atpazīt tajā redzamos cilvēkus. Pa tēva līnijai J. Lansbergam izdevies atrast savus senčus līdz pat desmitajai paaudzei, cilvēkiem, kas dzīvojuši Latgales teritorijā 15. gadsimtā. J. Lansbergs gan norāda, ka, iespējams, atradis arī vēl “dziļākas saknes”, senčus, kas dzīvojušu vācu zemēs, taču trūkst pierādījumu, kas to viennozīmīgi apstiprinātu.
Visu rakstu lasiet 15. februāra numurā.
