Cietokšņa skola slēgta jau 16 gadus, taču šogad aprit 70 gadi, kopš cietoksnī reiz atdzima izglītības iestāde, un iznākusi grāmata „Cietokšņa skola”, kuras autore ir tās pedagoģe Gaļina Petrova.
Tie, kas dzīvoja cietoksnī laikā, kad šeit darbojās karaskola un bija daudz bērnu, to laiku atceras ar īpašu sirsnību. Mikrorajonam vienmēr piemita īpaša aura, un līdz pat šim laikam visi, kas dzimuši, dzīvojuši vai dzīvo cietoksnī, sevi lepni dēvē par „cietoksniešiem”, arī Gaļina Petrova. Grāmatā viņa apkopojusi bijušo skolas pedagogu un audzēkņu atmiņas, lai gan tagad šī ēka raugās pasaulē tukšām logu acīm.
„Draudzību ar bijušajiem audzēkņiem es uzskatu par visas savas profesionālās dzīves galveno sasniegumu,” saka Gaļina, kura skolotājas darbam veltījusi 40 gadus. Pedagoģes un skolēnu saikne šajos gados nav zudusi, un tas pamudināja uzrakstīt grāmatu. G. Petrova nolēma savākt materiālus par skolas vēsturi. Ziņu vākšanai un meklēšanai, daudzajām tikšanās reizēm un sarakstei ar cilvēkiem, atmiņu pierakstīšanai un pārbaudīšanai, darbam arhīvā, diendienā rūpīgi strādājot, tika veltīts pusotrs gads. Viņa sirsnīgi pateicas visiem, kas dalījās atmiņās un atbalstīja. Autore neslēpj, ka dažreiz pārņēmis izmisums un gribējies visu pamest, taču nesalīdzināmi vairāk bijis brīžu, kad iepazīšanās un tikšanās ar cilvēkiem vai arī kāds rets fakts par skolas dzīvi, ko izdevās atrast, iedvesmojis turpmākajam darbam. G. Petrovai bija ļoti svarīgi, lai grāmatā būtu iespējami vairāk dzīvu cilvēku, atmiņu, ne tikai sausi skaitļi. Internetā par skolu ir ļoti maz informācijas, tāpat arī arhīvos, jo cietoksnis bija militārs objekts.
Skolas ēka uzcelta 1630. gadā un 2020. gadā tai apritēs 390 gadi, tā ir gandrīz divreiz vecāka par pašu cietoksni. Līdzekļus dievnama būvniecībai Dinaburgā, kura paspārnē pilsētā tika atklāta pirmā izglītības iestāde – jezuītu kolēģija, piešķīra Smoļenskas vojevoda Korvins-Gonsevskis. Sākoties cietokšņa celtniecībai, cara valdība atpirka no jezuītu ordeņa zemi, baznīcu un kolēģijas ēku. Dievnamu uzspridzināja vācieši 1944. gadā, taču kolēģija palika neskarta. Ir zināms, ka XX gadsimta trīsdesmitajos gados šeit bija skola, kurā mācījās cietoksnī izmitināto militārpersonu bērni, savukārt pēc Otrā pasaules kara skola atdzima pēdējo reizi.
Visu rakstu lasiet 15. marta numurā.
