Moskvinas sādža atrodas piecu kilometru attālumā no Preiļiem, tagad tā ir mazapdzīvota, taču tā bijusi viena no blīvāk apdzīvotākajām vecticībnieku sādžām apkārtnē. Vietas un tās cilvēku atstāto mantojumu, gan priekšmetus, gan prasmes, ar entuziasmu pēta vēsturniece Tatjana Kolosova-Peresta, realizējot dažādus projektus. Darba rezultāts nu apkopots izstādē „Krievu vecticībnieku tradicionālā kultūra un ikdienas dzīve 20. gadsimtā Latgalē”, kas apskatāma Preiļu Kultūras namā. Tajā apkopotas senas fotogrāfijas un rokdarbi no ģimeņu arhīviem, arī 21. gadsimta vecticībnieku daiļrade, apģērbi un sadzīves priekšmeti. Tā tapusi ar biedrības “Moskvinas vecticībnieki” un Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja gādību.
Dažādi vēstures avoti liecina, ka pirmie vecticībnieki tur apmetās jau 17. gadsimta beigās, 18. gadsimta sākumā. Draudzes „zelta laikos” bijuši apmēram 3000 ticīgo. Tās sirds, 1873. gadā būvētās Moskvinas vecticībnieku baznīcas, lielākā vērtība ir unikāls zvans, kas uz Latgali atceļojis no Maskavas. T. Kolosova-Peresta izpētījusi, ka tas noticis pēc Pirmā pasaules kara un ka baznīcas, kurā tas skanējis pirms 200 gadiem, vairs nav.
Daudzus gadus vecticībnieki dzīvoja kā noslēgta kopiena, taču 20. gadsimtā situācija mainījās. „Integrācija sākās jau pirmskara laikā,” T. Kolosova-Peresta rāda vecticībnieces izšūto dvieli, uz kura lasāms padoms „Nāc noslaucīties!”.
Izstāde būs apskatāma - martā Preiļos, aprīlī Višķos (Višķu pagasta Sabiedriskajā centrā,Višķu tehnikums), maijā Naujenē (Naujenes novadpētniecības muzejā).
Visu rakstu lasiet 15. marta numurā.
