Vilku meita vai Meža meita – tā mēdz saukt Dagdas novada jauno podnieci un vienu no Latvijas stāstnieku asociācijas dibinātājām Eviju Maļkeviču-Grundeli, kura šogad tika nominēta Boņuka balvai kā senā kultūras mantojuma un tradīciju izzinātāja un glabātāja. Par nominēšanu balvai Evija jūtas nedaudz apmulsusi. „Kas es īsti esmu? Esmu pilna laika latgaliete, daudzfunkcionāla latgaliete ar profilu – podniece”, jautri teic Evija. Ar zīmolu „Vylku meita” Evija atpazīstama kā keramiķe, taču pati sevi sauc par dabas bērnu, jo tieši dabā smeļas spēku un dažādas gudrības. Ik rītu viņa sagaida saullēktu, kas iedvesmo, bet vakarā dodas kalnā – lai pavadītu sauli un teiktu paldies.
Evija cienā ar smaržīgu zāļu tēju un gardu pīrāgu – krapaņiku, kura recepti aizguvusi no vecmāmiņas Marijas. Tā ir rudzu maizes plātsmaize ar vārītu burkānu un ceptu sīpolu pildījumu, kaut kas līdzīgs kurzemnieku sklandraušiem. Vecmamma Evijai stāstījusi, ka šādu pīrāgu dzimšanas dienā viņai gatavojusi mamma. Tas tolaik šķitis vislielākais gardums.
Evija ik svētdienu apciemo vecmāmiņu Mariju Stepiņu, no kuras aizgūst receptes, iedvesmojošus stāstus un vērtīgus padomus, kas nākuši no sendienām. Arī otra vecmāmiņa, Leontija Maļkeviča, palīdzējusi apgūt senas prasmes, piemēram, zālīšu pielietojumu ārstniecībā. Tikai ar gadiem Evija novērtējusi, cik svarīga ir vairāku paaudžu kopā būšana, jo tikai tā var pārņemt senās tradīcijas, ko mūsdienās dēvē par nemateriālo kultūras mantojumu.
Tieši šai jomai Evija nopietni pievērsusies, kad pēc vidusskolas absolvēšanas, gluži kā Sprīdītis, devās uz Rīgu laimi meklēt. Tur studējusi kultūras menedžmentu un socioloģiju, bet praksi izgājusi UNESCO Latvijas Nacionālajā komisijā, kur vēlāk atradusi pastāvīgu darbu, darbojusies ar dažādiem projektiem komunikācijas un kultūras mantojuma jomā. Šis darbs „uzasinājis maņu” un rosinājis iet dziļumā, pētīt senās baltu kultūras, latviešu gadskārtu ierašas un tradīcijas. Rīgā gūta milzu pieredze, taču vienmēr ilgojusies atgriezties Latgalē.
Interese par podniecību Evijai bijusi jau sen. Lai atgūtos no lielās darba slodzes Rīgā, viņa vakaros, sēžot dzīvojamā istabā uz grīdas, mīcījusi mālus.
Veidot un virpot māla traukus viņa iemācījusies pie saviem skolotājiem Melnajiem vilkiem Maltā – podniekiem Aivara un Vēsmas Ušpeļiem. Evija atzīst, ka trauku veidošana ar rokām viņai esot tuvāka. Īstenot sapni par savu cepli viņai palīdzēja Aulejas podnieks Ilmārs Vecelis. Viņš pats samūrēja cepli un joprojām ir labs Evijas skolotājs.
Pirms pusotra gada Evija saņēmās, uzrakstīja darbā atlūgumu un beidzot atgriezās mājās, lai ļautos saviem sapņiem.
Visu rakstu lasiet 29. marta numurā.
