Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2019. gada 21. septembris
Sestdiena
Mariss, Matīss, Modris
+11.5 °C
apmācies

Atgriezās mājās uz palikšanu RU

Pēc vairākiem Īrijā pavadītiem gadiem Kristina Timšāne kopā ar ģimeni – vīru Vladislavu un diviem bērniem -- ir atgriezusies atpakaļ mājās, nokārtojusi valsts valodas prasmes pārbaudes, iekārtojusies darbā un ļoti cer, ka viņai nevajadzēs atkal doties svešumā pelnīt sev iztiku.

Gribējās nopelnīt naudu, paskatīties citu dzīvi

Kristina pastāstīja, ka uz Īriju kopā ar savu toreizējo draugu, pašreizējo vīru, devās pirms desmit gadiem, kad bija lielais emigrācijas vilnis. „Bijām jauni, pabeiguši skolu, gribējās nopelnīt naudu, paskatīties citu dzīvi. Bija iespēja iekārtoties darbā, nolēmām to izmēģināt. Domas palikt ārzemēs uz pastāvīgu dzīvi tobrīd nebija, bija mērķis nopelnīt naudu un atgriezties,” stāsta Kristina.

Kristinas vecāki meitas lēmumu uzņēma mierīgi, jo zināja, ka viņa atgriezīsies. Vecāki zināja, ka meita kopā ar draugu grib nopelnīt naudu dzīvoklim, lai varētu dzīvot atsevišķi. Pārcelšanās noritējusi visai spontāni. „Pasūtījām biļetes, savācām mantas un aizbraucām. Zinājām, ka mūs sagaidīs un palīdzēs iekārtoties darbā. Īrijā tobrīd jau dzīvoja mana drauga brālis,” atceras Kristina.

Sākumā Kristina īrējusi istabu un strādāju augļu fabrikā Svordā. Bijis interesanti, daudzus no pakojamajiem eksotiskajiem augļiem viņa pirms tam nebija pat redzējusi. Izturēšanās pret jauniņo bijusi dažāda, jo, līdzīgi kā pie mums, arī tur cilvēki ir dažādi. Augļu fabrikā strādājis daudz meiteņu no Latvijas, Lietuvas un Slovākijas, un kopumā kolektīvs bijis draudzīgs. Sākumā negāja viegli, jo darbu vajadzējis apgūt, nācies arī daudz strādāt fiziski. Aptuveni pēc gada Kristina atrada darbu un pārcēlās pie vīra uz Dundalku. Brīvajā laikā Kristina un Vladislavs daudz ceļojuši, apmeklējuši dažādas vietas Īrijā un citviet Eiropā.

Dažu gadu vietā Īrijā aizvadīta desmitgade

Dzīvojot un strādājot svešumā, pāra plāni mainījušies un sākotnēji iecerēto dažu gadu vietā Īrijā aizvadīta vesela desmitgade. „Regulāri braucām ciemos pie tuviniekiem uz Latviju, sazvanījāmies. 2009. un 2014. gadā, dzīvojot Īrijā, mums piedzima bērni. Arī viņiem patika viesoties Latvijā pie vecvecākiem, vasarā peldēties, ziemā braukt ar ragaviņām. Es sāku mācīties, pabeidzu institūtu, iegūstot pasākumu organizatora diplomu. Bija darbs, tādējādi pamazām bijām “laiduši saknes”,”  stāsta Kristina.

Runājot par bērnu audzināšanu svešumā, Kristina stāsta, ka Īrijā ir valsts bērnudārzi, bet to ir maz un tajos ir grūti tikt. Tādēļ viņai savus bērnus nācies vest uz privātajiem dārziņiem, par kuriem bijis jāmaksā visai daudz, turklāt neatkarīgi no tā, apmeklēja bērns bērnudārzu vai nē. Arī “bērnu slimības lapu” Īrijā nav, gadījumā, ja bērns ir saslimis, ir jāmeklē aukle un viņai jāmaksā. Tā kā Kristina strādājusi uz pusslodzi un strādājis arī viņas vīrs, apmaksāt bērnudārzu ģimenei valsts palīdzējusi tikai daļēji. „Katrs gadījums tiek izskatīts atsevišķi, un ir ģimenes, kurām valsts palīdz arī vairāk,” stāsta Kristina.

Ja ne vecāki, varbūt arī neatgrieztos

Atgriezties mājās Kristina ar ģimeni nolēmusi galvenokārt tādēļ, ka šeit bija palikuši abu vecāki. „Mazbērni ilgojās pēc vecmammas un vectēva, vecvecāki -- pēc mazbērniem. Mēs arī skumām pēc vecākiem. Ja vecāki dzīvotu kopā ar mums, līdzīgi kā daudziem citiem, diez vai mēs būtu atgriezušies,” dalās pārdomās Kristina.

Atgriešanos ģimene plānojusi vairākus gadus, krājuši naudu, iegādājušies Daugavpilī dzīvokli un to labiekārtojuši. Bērni pirms atgriešanās mājās veselu gadu mācījušies krievu valodu. Adaptēties pēc atgriešanās mājās Kristinai un viņas vīram nav bijis pārāk grūti, ko nevar teikt par viņu vecāko dēlu, kurš Īrijā jau bija sācis mācīties skolā. Tur viņam bija draugi gan skolā, gan pagalmā. Viņš arī nezināja ne krievu, ne latviešu valodu.

„Šeit skolā viņam nācās „iedzīt” mācību vielu, apgūt latviešu valodu. Ņēmām privātskolotājus, daudz papildus strādājām. Lielās slodzes dēļ bērns pat gribēja atgriezties atpakaļ. Īrijā skolā mācīties ir vieglāk, tur arī neuzdod mājasdarbus uz brīvdienām,” norāda Kristina. 

Gadu pēc atgriešanās Kristina nestrādāja. Lai varētu atrast kādu darbu, viņai vajadzēja nokārtot valsts valodas prasmes pārbaudi. Kristina stājās uzskaitē Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA) kā bezdarbniece, gāja uz latviešu valodas kursiem, nokārtoja valsts valodas zināšanu pārbaudi uz 1C kategoriju. Pēc kāda laika viņai tika piedāvāts darbs NVA atbalstītā projektā, kas paredz apmācību un iekārtošanos darbā.

Te var sarunāties savā valodā, blakus ir savi cilvēki

Lai arī darba alga Daugavpilī ir krietni mazāka nekā Īrijā, Kristina atzīst, ka te viņai ir interesanti, var sarunāties savā valodā, blakus ir savi cilvēki, kam vajadzības gadījumā var palūgt palīdzību vai padomu. 

Runājot par nākotnes iecerēm, Kristina atzīst, ka daudz kas, protams, būs atkarīgs no finansiālās situācijas, jo, kad trūkst naudas izdzīvošanai, cilvēks sāk meklēt variantus. „Vecākais dēls Olivers ir sācis nodarboties ar hokeju, viņam tas ļoti patīk. Jaunākā meita Darina apmeklē vingrošanas nodarbības. Dzīve, tā teikt, sit augstu vilni. Gribētos, lai mums šeit viss izdotos. Negribētos atkal doties svešumā, atkal sevi pierādīt. Te tomēr ir manas mājas un es mīlu savu pilsētu un savu valsti,” atzīst Kristina.

Atvadoties Kristina uzsver, ka viņai gribētos, lai mūsu cilvēki būtu pozitīvāki. „Tas laikam gan ir ļoti grūti, jo cilvēkiem patlaban ir daudz problēmu un visi ir ļoti noslogoti, tomēr gribētos, lai cilvēki problēmas uztvertu vieglāk un cits pret citu izturētos labāk.”