Daugavpilī atzīmēja 74. gadadienu kopš Otrā pasaules kara beigām.
Svinīgie pasākumi sākās jau 8. maijā. Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienā Daugavpils domes vadība nolika ziedus piemiņas vietās – Dubrovina parkā, Viduspoguļankā, garnizona kapos, visos brāļu kapos, koncentrācijas nometnes „Štalag” vietā.
9. maijā kolonna tradicionāli devās no Slavas skvēra uz Dubrovina parku, kur notika galvenie pasākumi. Daugavpils domes priekšsēdētājs Andrejs Elksniņš atnāca uz pasākuma oficiālās daļas atklāšanu un kopā ar četrgadīgo meitu Elizabeti apsveica klātesošos svētkos.
Dubrovina parkā pulcējas galvenokārt vecākā paaudze, kura atceras karu. Marija Kolomasova un Ludmila Gorbenko šajā dienā atceras visus tuviniekus, kuri nepārnāca no kara. Marijas ģimenē saglabājies stāsts par radinieku, kurš karoja Polijas teritorijā un paspēja atsūtīt vēstuli, kurā raksta: „Šajās kaujās diezin vai ir iespējams izdzīvot.” Tā bija viņa pēdējā vēstule, 24 gadus vecais vīrietis pazuda bez vēsts. Ludmilas radinieki krita, aizstāvot Ļeņingradu, daudzi tuvinieki pārcieta Ļeņingradas blokādi. Ludmila kara laikā dzīvoja Tālajos Austrumos un atceras, kā beidzās karš. „Es biju skolā, stundā, kāds pieklauvēja pie durvīm uz pasauca skolotāju,” atceras L. Gorbenko, „kad stunda beidzās, skolotāju apsveica visus sakarā ar uzvaru.” Ludmila Gorbenko, kurai tolaik bija desmit gadi, labi atceras šo dienu. „Visi kaimiņi sapulcējās ārā pie apaļa melna radio un klausījās paziņojumu par kara beigām,” stāsta Ludmila, „bet es tobrīd nespēju saprast, kāpēc kāds raud, kāds priecājas, un ko darīt man – raudāt vai priecāties.”
Svētku pasākumi noslēdzās ar koncertu Vienības laukumā un tradicionālo salūtu.
