Pēc aptuveniem aprēķiniem, Īrijā dzīvo ap 25 000 latviešu. Kopš 2005. gada tur darbojas Latviešu biedrība Īrijā (LBĪ), kura nodarbojas ar latviešu kultūras, valodas un tradīciju saglabāšanu. „Latgales Laiks” tikās ar tautiešiem, kuri dažādu iemeslu dēļ aizbraukuši no etniskās dzimtenes.
Sākumā bija ideja atvērt skolu
Biedrības dibināšanas iniciatori bija jau pirmie latviešu emigranti, kuri devās uz Īriju deviņdesmit gadu beigās, vēl ilgi pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. „Vairums biedrības locekļu tobrīd jau aptuveni septiņus gadus dzīvoja Īrijā,” stāsta LBĪ priekšsēdētāja Inguna Grietiņa-Dārziņa, „tie bija lūzuma gadi, kad gribējās pārmaiņas, piešķirt jaunu jēgu savai dzīvei ārzemēs.” Sākumā biedrībā bija četras ģimenes, taču gana aktīva bija tikai viena. Savukārt tagad latviešu biedrībā reģistrēti 600 cilvēki. Sākotnēji bija ideja organizēt skolu, kurā bērni brīvdienās varētu mācīties, taču, lai nodibinātu nacionālu skolu, vispirms jāizveido biedrība.
Tā Īrijā izveidojās organizācija, kura apvieno lielu daļu tur dzīvojošo latviešu, tās paspārnē darbojas jau desmit skolas visā salā. Īrijas latviešu bērniem brīvdienās ir iespēja sarunāties dzimtajā valodā, apgūt latviešu literatūru, Latvijas kultūru, ģeogrāfiju. „Skola ir vieta, kur pulcējas ģimenes, un, kamēr bērni mācās, vecāki brīvprātīgi strādā skolā – kāds darbojas bibliotēkā, kāds organizē pasākumus, veido dekorācijas utt. Arī visi skolotāji skolā māca bērnus brīvprātīgi. Pašā pirmajā un pašā lielākajā latviešu skolā, kura atrodas Dublinā, pašlaik mācās 63 bērni. Saglabāt savu valodu ģimenē, kura dzīvo pilnīgi vidē, kur galvenā ir pavisam cita valoda, ir diezgan sarežģīti, saka Īrijas latvieši. LBĪ valdes locekle Liene Eškina ir divu bērnu māmiņa, kuri mācās īru skolās un kuriem būtu vienkāršāk visur, tostarp arī mājās, runāt angliski, „Vecāki ir pirmie latviešu valodas skolotāji saviem bērniem,” uzskata Liene. Viņas ģimenē ir nosacījums – mājās runāt tikai latviski. „Dažkārt jau arī paši pieļaujam kļūdas, labojam cits citu,” viņa atzīmē, „ir sarežģīti, taču, pieliekot pūles, ar latviešu skolas palīdzību un pastāvīgu komunikāciju mēs saglabājam valodu.”
Latviešu dziesmas Īrijas plašumos
Pēc LBĪ nodibināšanas pakāpeniski tika organizēti dažādi pulciņi un radošie kolektīvi, kuru izveide veicināja biedrības attīstību un atpazīstamību gan Īrijā, gan dzimtenē. Protams, biedrības dalībnieki sapulcējas latviešu svētkos, dažādos pasākumos. Viens no jaunākajiem LBĪ projektiem – konkurss bērniem, kurā piedalās latviešu bērni no visas Īrijas, dzied un deklamē latviešu valodā, dejo, zīmē utt. Biedrība darbojas tik veiksmīgi, ka tās korus aicina dziedāt Īrijas himnu dažos pasākumos. „Dublinas iedzīvotāji, kuri prot novērtēt labu mūziku, mūsu rīkotos svētkus gaida ar nepacietību, sakot, ka tajos var paklausīties labu un kvalitatīvu dziedāšanu.”
Inguna Grietiņa-Dārziņa ir arī LBĪ paspārnē izveidoto latviešu koru diriģente. Tas ir pieaugušo koris un apvienotais bērnu un jauniešu koris. Inguna ir arī Eiropas latviešu koru virsdiriģente. Turklāt viņa organizē Eiropas Latviešu kultūras svētkus, kuri šogad norisināsies Dublinā no 13. līdz 16. jūnijam, kā arī Pasaules brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda priekšsēdētāja. Inguna dzīvo Īrijā kopš 2006. gada. Nodarbojoties privāto uzņēmējdarbību, brīvo laiku viņa veltī biedrībai, darbam ar koriem un mūzikai, bez kuras nespēj dzīvot. Inguna Grietiņa-Dārziņa savulaik absolvēja Daugavpils Universitātes Mūzikas fakultāti un ir profesionāla pedagoģe. LBĪ viņai ir iespēja realizēt visu savu mūzikas pedagoģes potenciālu. Īrijas latviešu kori viņas vadībā pērnvasar piedalījās Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētkos. Biedrības locekļi ar sajūsmu atceras savu uzstāšanos un to smeldzīgo sajūtu, kad tūkstošiem latviešu vienojas kopējā korī. Viņus iepriecināja arī svētku organizācijas līmenis.
Otrās mājas
LBĪ locekļi stāsta, ka biedrības pastāvēšanas laikā Īrijā mazliet ir mainījusies attieksme pret latviešiem. „Vietējie iedzīvotāji uzzināja, ka esam ne tikai labi strādātāji, bet arī novērtēja mūs kā ļoti labi izglītotus un kultūras ziņā daudzpusīgus cilvēkus, un mūs par to ciena,” saka Inguna. Viņa uzskata, ka latviešiem līdzās īriem ir diezgan komfortabla dzīvošana arī tāpēc, ka tautu vēsture ir ļoti līdzīga. „Mūsu tautas gāja pretī brīvībai pa paralēliem ceļiem – īri, izjūtot angļu spiedienu un vajāšanu, mēs to pašu piedzīvojām no Krievijas puses,” saka Inguna. Latviešiem simpatizē īru īpašā iekšējās brīvības sajūta, ar kādu viņi dzīvo un cik viegli pieņem citu tautību cilvēkus.
Runājot par atgriešanos mājās, biedrības locekļi atzīmē, ka dažkārt rodas vēlēšanās atgriezties, taču tās ir tikai emocijas, kuras pārņem, atceroties, piemēram, Dziesmu un Deju svētkus. „Tad es uzdodu sev jautājumu – vai Latvijā tu spēsi atrast tās iespējas, labklājības līmeni un sabiedrības atsaucību, kāda ir Īrijā,” atzīst Inguna. Viņa uzskata, ka tā visa Latvijā vēl nav, tāpēc atbild sev – nē.
Droši vien, Īrijas un Latvijas lielākā atšķirība ir tā, ka tur cilvēki jūtas vairāk novērtēti. „Nedrīkst aizmirst, ka mēs visi esam Eiropā,” saka Liene, „vienā lielā „mājā”, kurā varam viegli pārvietoties utt.” Daži LBĪ locekļi atgriezās dzimtenē, un šajā ziņā ir gan veiksmīgas, gan ne visai veiksmīgas atgriešanās. Piemēram, kāda ģimene atgriezās Latvijā 2014. gadā, bet nesabija šeit pat gadu, un iemesls ir pavisam banāls -- strādājot Latvijā, nespēja apmaksāt visus rēķinus. „Esmu latviete un lepojos ar to, es nekad nebūšu īriete, bet es novērtēju visu to, ko man sniedz Īrija,” problēmu, kas saistīta ar atgriešanos dzimtenē, komentē Liene.
Īri ļoti augstu vērtē arī to, kā latvieši saglabā savu valodu un kultūru, cik daudz laika veltī brīvprātīgajam darbam biedrībā. „Tas, pēc kā latvieši nāk uz biedrību, ir piederības sajūta latviešu tautai,” uzskata Liene Eškina, „turklāt tā ir lieliska iespēja parādīt sevi dažādos biedrības rīkotajos kultūras pasākumos.” Turklāt LBĪ sniedz palīdzību latviešiem, kuri Īrijā nonākuši sarežģītā situācijā, palīdz risināt juridiskas problēmas, veselības aprūpes, apdrošināšanas, izglītības u.c. jautājumus. Visos šajos jautājumos tiek konsultēti arī tikko atbraukušie tautieši. „Piemēram, pavisam nesen mēs sarīkojām semināru senioriem, turklāt ne tikai par pensijām, „saka Inguna, „uzaicinājām speciālistu, kurš latviešu valodā izskaidroja visas nianses un atbildēja uz jautājumiem.”
Biedrība saņem arī atbalstu no Latvijas, aktīvi komunicē ar Latvijas vēstniecība Īrijā, raksta projektus Kultūras ministrijai un Izglītības un zinātnes ministrijai. „Mums pastāvīgi jāsadarbojas ar abām pusēm – gan Latviju, gan Īriju, jo tikai tā ir iespējams sevi apliecināt” saka Inguna, „mēs esam Latvijas seja Īrijā, pēc mums šeit spriež par mūsu dzimteni.”
