Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2019. gada 16. septembris
Pirmdiena
Asja, Asnate, Dāgs
+8.6 °C
neliels lietus

Ebreju kopiena Preiļos - dzīve pirms...

Tirgus dienas Preiļos. 1930-tie gadi. Laiks, kad lauki ieplūst pilsētā, latviešiem un ebrejiem tiekoties "ikdienas biznesa" sakarā

1941.gada notikumi pārvilka treknu, sarkanu svītru par Latvijas ebreju kopienu, neatgriezeniski mainot arī Latvijas sabiedrību kopumā. Lai arī ir izaugušas un nosirmot paspējušas, pirmās paaudzes, kas savā ikdienā praktiski nav pazinušas vietējo ebreju kopienu pārstāvjus, to darbi un esība joprojām atbalsojas pilsētu celtnēs, ielās un kopējā Latvijas valsts iedzīvotāju vēsturē.  Šis raksts ievada četru publikāciju sēriju par šķietami piemirstu Latvijas vēstures lappusi – Latvijas ebreju kopienas vēsturi, īpaši izceļot tās vēsturi un lomu Latgales teritorijas un Preiļu pilsētas dzīvē.

Exodus – kopienas pirmsākumi Latgalē, Preiļos

Pirmās ebreju ģimenes Latgalē ieradās 16. gadsimtā, bēgot no Ivana Bargā karaspēka represijām, apmetoties tagadējās Krāslavas apvidū. Arī visā 17.gs laikā ebreju skaits Latgalē turpināja pieaugt, tiem ieceļojot no tagadējās Ukrainas un Baltkrievijas teritorijas kur līdz ar dažāda veida nemieriem un sacelšanām pret Žečpospolitas (Polijas­-Lietuvas kopvalsts) varu, nereti notika arī asiņaini grautiņi, jeb ebreju pogromi. Žečpospolitas varas iestādes, ebreju bēgļiem, ļāva apmesties Latgalē uz pastāvīgu dzīvi, nodarboties ar amatniecību, tirdzniecību, naudas aizdošanu un kļūt par nomniekiem. Iespējams, ka ap 17.gs beigām Latgalē pastāvīgi dzīvoja ap 2 tūkstošiem ebreju, kas līdz nākošā gadsimta beigām pieauga līdz pat 5 tūkstošiem. Pirmās  un skaitliski nozīmīgākās vietējo ebreju kopienas veidojās lielākajās apdzīvotajās vietās – Daugavpilī un Krāslavā.

Atšķirībā no Kurzemes hercogistē dzīvojošajiem ebrejiem, Latgales teritorijā ienākošie, bija nabadzīgi, mazāk izglītoti, savā tradicionālajā dzīvē strikti reliģiozi, runāja Polijā izplatītajā jidiša valodā, kamēr Latgales ebreju kultūras un reliģiskais centrs atradās Viļņā, te tika mācīti rabīni, un skatīti kopienu reliģiskie jautājumi.

Pirmie ebreji Preiļos ieradās 19. gadsimta sākumā, kad sāka veidoties Preiļu miests. Vieni no pirmajiem te apmetās kokmateriālu tirgotājs Skutels un kalējs Cemels ar ģimeni. 1847. gadā Preiļos dzīvoja 284 ebreji, bet jau 1897. gadā to skaits sasniedza 1375 cilvēkus. Ebreju skaita pieaugums ir skaidrojams ne vien ar Preiļu brīvciema veidošanos, pulcinot ebreju amatniekus un tirgotājus no tuvākas un tālākas apkārtnes, bet arī ar tradicionāli lielo dzimstību ebreju ģimenēs, kopienas pieaugumam notiekot dabīgā ceļā. Jau izsenis Latgales teritorijai bija raksturīga augsta dzimstība un kuplas ģimenes, tāpēc gan ebreju, gan latgaliešu ģimenēs bērnu skaits nereti sasniedza septiņus, astoņus un pat vairāk bērnus.

Pēc 1935. gada tautas skaitīšanas datiem no 1662 Preiļu iedzīvotājiem 847 (51%) bija ebreji. Vairākas ielas bija izteikti ebreju apdzīvotas. Piemēram, pilsētas centrā – Tirgus laukumā 1926. gadā no 15 mājām visas bija ebreju īpašums, Zaļajā ielā no 19 mājām 17 piederēja ebrejiem. Preiļos bija arī viņu vārdā nosaukta iela – Ebreju iela, kurā bija aptuveni 20 mājas un tikai 2 nepiederēja ebrejiem. Daugavpils ielā no  26 īpašumiem tikai 6 nepiederēja ebrejiem.

Līdz pat Otrā pasaules kara sākumam ebreji veidoja lielāko pilsētas iedzīvotāju daļu, esot par aktīviem tās locekļiem gan politiskajā, gan saimnieciskajā un kultūras dzīves ziņā.

Preiļu kopienas reliģiskā dzīve pilsētā – garīgā savpatība

Ebreji Preiļos kā lielākajā Latgales daļā, stingri pieturējās pie savas tradicionālās tautas kultūras un folkloras. Valdošā valoda viņu vidū gan mājās, gan sabiedrībā bija jidišs.

 Par kopienas garīgo aprūpi pilsētā gādāja 4 sinagogas. Līdz mūsu dienām ir saglabājusies galvenās sinagogas ēka Brīvības ielā 10, (celta no koka 1865.g., rekonstruēta 1938.gadā), kuras draudze bija arī skaitliski lielākā. Preiļu pilsētas ebreju kopienai bijuši arī vairāki, šeit praktizējoši rabīni, pēdējais no kuriem, iespējams, bija – Ābrams Faivišs Veisbords, kas šeit strādāja no 1897.gada līdz 1941.gadam. Īsi pēc vāciešu ienākšanas pilsētā, viņš kopā ar dažiem citiem kopienas locekļiem tika nogalināts.

Galvenās Preiļu sinagogas ēka

Ebrejiem Preiļos bija arī sava kapsēta, kas atradās pilsētas dienvidrietumu nomalē. Tajā atrodas ap 300 granīta un marmora kapakmeņiem. Viens no senākajiem zināmajiem kapakmeņiem ir datēts ar 1861. gadu uz kura ivritā rakstīts: „Pieticīgajai sievietei Mirjamai R. Jitzakai, kas atstāja šo pasauli... 5662 gadā”. Savukārt pēdējais apbedījums kapsētā ir datēts ar 1964. gadu.

Preiļu kopienas saimnieciskā dzīve pilsētā – bezierunu dominance

 No 206 tirdzniecības iestādēm, kas atradās Preiļos, lielākā daļa piederēja ebrejiem. Tagadējā Preiļu centrā ar Aglonas ielu, Daugavpils ielu, Brīvības ielu, bet jo sevišķi Tirgus laukumu viena pēc otras stiepušās ebreju sīktirgotāju bodītes, kur tika tirgotas dažādas preces par salīdzinoši zemām cenām, nereti arī uz parāda. Pilsētas aptiekāri arī bija ebreji. Pretēji maldīgajam priekšstatam, ka ebreji nodarbojās tikai ar tirdzniecību un augļošanu, tradicionāli to vidū bijuši arī atzīstami amatnieki – kurpnieki, stiklinieki daudzi ebreji strādājuši par šuvējiem. Jauno laiku šarmu un “modernās tehnoloģijas” izplatīja trīs šeit strādājošie fotogrāfi. Tagad, tieši viņu fotogrāfijās varam skatīt senākos Preiļu objektus un ielu skatus.

Preiļu iedzīvotāji, tirgotāja Zilbermana linu pieņemšanas punktā. PVLMM krājums

 Ebrejiem veidojot pilsētas iedzīvotāju vairākumu tie veica arī vienkāršākus, taču vienlīdz noderīgus darbus, strādājot par strādniekiem, ormaņiem, skārdniekiem, galdniekiem, krāsotājiem, sargiem, veterināriem, lopu uzpircējiem. Pēc iedzīvotāju skaitīšanas datiem, ir zināms, ka kāds ebrejs sevi pieskaitījis pat zemniekiem – jomai, kura kopš senākajiem un viduslaikiem bija liegta ebrejiem to atšķirīgās reliģijas dēļ. Esošā ebreju un neebreju profesiju un darbības jomu segregācija (jā – tirdzniecība, nē – zemkopība), kopš 19.gs vidus sāka atslābt un izveidojoties Latvijas valstij, neeksistēja vispār, darbības jomu dalījumam saglabājoties vien tradīcijas veidā.

Uz Transporta kantora mašīnas -- ebrejs Haims Kačs. PVLMM krājums

Arī pilsētas lielākie uzņēmumi un pakalpojumu sniedzēji, likumsakarīgi, piederējuši ebrejiem – motorspiestuve piederējusi B.Potašam, eļļas spiestuve Ābramam Cīmanim, Zilbermaņiem piederējis linu pieņemšanas punkts, bet Bermaņiem piederējušas 6 smagās „Ford-8” automašīnas un 2 autobusi, kas kursēja divas reizes dienā maršrutā „Preiļi – Aglona”.

Īsi piebildīšu, ka arī pirmie Preiļu pilsētas valdes priekšsēdētāji, laikaposmā no 1928.-1940.gada, kad Preiļiem tika piešķirtas pilsētas tiesības, arī bija ebreji, proti, Elja Gurvičs (viņš vadīja arī miesta valdi, līdz 1928.g.), Zalamans Zilbermanis, Joselis Gakers un Ābrams Cīmanis.

Preiļu kopienas ikdienas dzīve pilsētā – saticība un izpalīdzība

 Līdz liktenīgajiem 20.gs 40-jiem gadiem Preiļi bija īsteni multi-nacionāla un multi-konfesionāla vide. Pilsētā bija vairāki dievnami, praktiski katrai konfesijai un reliģijai, ielās sarunas lielākoties notika jidišā (lielā ebreju skaita dēļ), taču itin viegli ieskanējās krievu, latviešu/latgaliešu vārdi, kā nu sarunbiedram bija nepieciešams.

Preiļu pilsētas 6-klasīgās pamatskolas bērnu svētki, to vidū arī uz latviešu skolu pārgājušas ebreju meitenes. 1937. gads. PVLMM krājums

No 1920.-1940.gadam Preiļos darbojās 1 profesionālās ievirzes skola (Preiļu pilī) un 3 tautību pamatskolas ar 6 klašu izglītību – ebreju 6-klasīgā pamatskola un Preiļu 6.klasīgā pamatskolā (izv. 1936.gadā skolu reorganizācijas rezultātā, likvidējot Preiļu 6-klasīgo krievu pamatskolu), kas apvienoja krievu un latviešu bērnus, mācībām skolā notiekot divās valodās. Ebreju 6-klasīgajā pamatskolā, līdz ar kultūrai piederošajiem priekšmetiem (ebreju tautas vēsture, ivrits) un vispārizglītojošajiem priekšmetiem, tika mācīta arī latviešu valoda, Latvijas un pasaules vēsture, ģeogrāfija. Skola regulāri iesaistījās Valsts svētku svinībās (15.maijā – K.Ulmaņa apvērsuma diena, 18.novembris), skaidri apliecinot, ka tās skolnieki tiek audzināti kā Latvijas valstij lojāli pilsoņi.

Par savdabīgu tikšanās vietu dažādajām pilsētā dzīvojošajām etniskajā kopienām kļuva 1924.gadā atvērtā Preiļu 2-gadīgā lauksaimniecības skola, zem Preiļu pils jumta pulcējot kādu amatu apgūt gribošos pilsētas jauniešus. Skolēni apguva lauku saimniecības pārvaldē nepieciešamās zināšanas, tāpat kā konkrētas prasmes, iegūstot namdara, galdnieka vai podnieka amatus. Daudzi ebreju 6-gadīgās skolas absolventi savas mācību gaitas turpināja tieši šeit, jo tas ļāva tiem uzreiz sākt pelnīt un iesaistīties pilsētas un apvidus saimnieciskajā dzīvē izmantojot 2-lauksaimniecības skolā iegūtās praktiskā darba iemaņas.

Saglabātājās ebreju un neebreju atmiņās par dzīvi pilsētā 20.gs sākumā tradicionāli negatīvā nokrāsā parādās pilsētas pārvaldes darbs (maz kas ir mainījies arī mūsdienās), kur, domājams, līdz ar nepatiku par saimnieciskām neizdarībām parādās arī atšķirīgās kultūras faktors, veltot tai visdažādākos pārmetumus, tādus kā – pilsētas vadība risina tikai sev svarīgus jautājumus, liedz strādāt latviešiem uc. Šāda veida apvainojumi un antisemītisma izpausmes ir fiksētas, gandrīz visās vietās kur no Latvijas laukiem uz dzīvi pilsētā pārcēlušies latvieši sastapās ar ebreju saimniecisko dominanci pilsētās. Tirdzniecība un komercija latviešiem bija salīdzinoši jauna un vēl neizzināta joma, kamēr ebreji tajā praktizējušies gadsimtiem.

Taču ikdienas dzīves atmiņās parādās pavisam cits Preiļu ebreju tēls, kas patiesībā veidoja sava veida “dzīvo tiltu” precēm un pakalpojumiem, kas bija pieejami un nepieciešami laukos dzīvojošajiem latviešiem un pilsētas pieejamajām precēm, ko nodrošināja ebreju tirgotāji. Regulāros lauku iedzīvotāju apmeklējumos, ebreji tirgotāji, piemēram, tiem pārdeva vasku un parafīnu, bet iepirka jau izgatavotās sveces, ko varēja atkal pārdot pilsētā. Gadījumos, ja zemniekam naudas nebija pietiekoši, tika pieņemtas arī gatavas preces, piemēram, olas vai citi lauku produkti, nereti bērniem arī tika kāds našķis vai konfekte. Būtiski ir uzsvērt, ka labās savstarpējās attiecībās, kas veidojās godīgas ikdienas darīšanās, apzinoties abpusējo nepieciešamību, nebūt nebeidzās ar “pērk-pārdot” gadījumiem, bet līdzīgi kā jebkura draudzība vai lādzīga kaimiņu būšana turpināja pastāvēt aiz tiešajām ikdienas sasaistes robežām – kaimiņš ebrejs varēja aizdot naudu un būt saprotošs uz atdošanu, ar zirgu aizvest uz vai no pilsētas, ieteikt kādu ārstu vai dakteri lielpilsētā ja gadījies saslimt. Ebreji bija, ir un būs neatņemama Latvijas vēstures lappuse, kas 1941.gada vasarā tika brutāli izplēsta un vācu zābaka samīta…

Galvenās Preiļu sinagogas lielā zāle

Avots: Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzejs

Rakstu sērija "Par ebreju kopienu un Holokaustu Latvijā, Latgalē, Preiļos"

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.