„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 29. marts
Piektdiena
Agija, Aldonis
+10.2 °C
apmācies

Attaisnojies spožo skudru pārvešanas eksperiments

Ir attaisnojies pirms trim gadiem īstenotais eksperiments, kura gaitā vairākas īpaši aizsargājamo spožo skudru (Lasius fuliginosus) saimes un aizsargājamās ķērpju sugas liepu parmelīna (Parmelina tilliacea) lapoņi no pārbūvējamā autoceļa A13 Krievijas robeža (Grebņeva)—Rēzekne—Daugavpils--Lietuvas robeža (Medumi) posma Daugavpils novadā tika pārvesti uz dabas liegumu “Ilgas” Skrudalienas pagastā, lai nodrošinātu to pastāvēšanai atbilstošus vides apstākļus, „Latgales Laikam” atzina Daugavpils Universitātes Dzīvības zinātņu un tehnoloģiju institūta pārstāvis, bioloģijas doktors Uldis Valainis.

Lai noskaidrotu, kā bijušās Medumu alejas iemītnieki iedzīvojušies jaunajā vietā, Daugavpils Universitātes 2. kursa biologi lauku prakses gaitā Dr. Maksima Balalaikina vadībā veica pirms trim gadiem pārvesto liepu stumbeņu izpēti. Tajā konstatēts, ka divus no četriem pārvestajiem kokiem skudras joprojām apdzīvo. Vienā kokā, par kuru bija domāts, ka skudras tur dzīvo, tās tomēr nav apdzīvojušas, vēl vienu koku skudras pametušas. Iespējams, pārvešanas gaitā tā dobumā iekļuvis lietus ūdens un koks kļuvis nepiemērots skudru dzīvošanai.

Izpētes rezultātā pētnieki secinājuši, ka metodika ar skudru apdzīvoto koku pārvešanu, lai tās saglabātu, ir nesusi pozitīvu rezultātu. Apsekojot apkārtni, uz kurieni pārvesti nozāģētie koku stumbeņi, pētnieki konstatējuši, ka skudras sākušas apdzīvot arī vēl vismaz divus blakus esošos kokus. „Tā kā pārvestie koki nebūs visu laiku piemēroti skudru saimes dzīvošanai -- tie kalst un substrāts ar laiku kļūst nepiemērots, skudras pamazām sākušas meklēt sev jaunas vietas dzīvošanai,” skaidroja U. Valainis.

Pārvestajos kokos labi iedzīvojusies arī aizsargājamā ķērpju suga. Spriežot pēc liepu parmelīnas lapoņa izmēriem, ķērpji aug plašumā tajās pašās vietās. 

Spožās skudras ir iekļautas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Latvijā tās ir izplatītas gana bieži, bet, ņemot vērā, ka suga ir aizsargājama, uz to attiecas vairāki īpaši pasākumi, tāpēc to „evakuācija” bija obligāta. Līdz šim nekur citur pasaulē nav veikti līdzīgi šīs sugas transplantācijas pasākumi.

Spožās skudras ir viscaur melnas, ķermeņa virsma spīdīga, no kā cēlies arī skudras latviskais nosaukums. Darbaskudras ir 4–6 mm, tēviņi 4,5–5 mm, mātītes–karalienes 6–6,5 mm garas. Tipiska sugas pazīme ir no aizmugures ieliekta galva, ko var novērot arī bez palielinājuma. Skudras izdala specifisku smaržu, kas atbaida citu sugu skudras no pūžņa un to ceļiem. Skudras barojas ar saldām vielām, visbiežāk laputu izdalījumiem. Savus kāpurus tās baro ar dažādiem kukaiņiem un to kāpuriem, kuri gan var tikt noķerti dzīvi, gan atrasti beigti.
Spožā skudra savus pūžņus veido atsevišķi augošu koku dobumos un pie koku saknēm. Pārsvarā apdzīvo lapu kokus, visbiežāk ozolus un liepas. Iespējama arī dobu skujkoku apdzīvošana, retos gadījumos dzīvo koka māju pamatos. Skudras neveido pūzni koka dzīvajā, bet gan atmirušajā un dobajā koksnes daļā. Savu pūzni tās veido no sacietējušas masas, kas sastāv no sēnes, sīrupa un koka daļiņu maisījuma. Šādi veidotas arī pūžņa pazemes daļas, kas nodrošina eju stabilitāti. Vairāki koki var būt savstarpēji saistīti ar ejām un veidot kopskaitā dažus miljonus skudru lielu koloniju no vairākām ligzdām, katrā ir vairākas mātītes.