„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 29. marts
Piektdiena
Agija, Aldonis
+8.8 °C
apmācies

Podniecībai veltīts mūžs

Rēzeknes novada Griškānu pagastā atrodas pazīstamā keramiķa Anatolija Vituškina darbnīca „Svečturīš  i”. Viņš visu mūžu dara sirdij tīkamu darbu un, cik vien spēj, saglabā Latgales podniecības tradīcijas.

Keramiķis – autodidakts

Anatolijs stāsta, ka interese par keramiku radās jau bērnībā, tāpēc sākumā viņš veidoja no plastilīna. Latgalei ir raksturīgas keramiķu dinastijas, kurās amata prasmes tiek nodotas no paaudzes paaudzē, savukārt Anatolija dzimtā, kuras vēsturi viņš zina kopš 1768. gada, bijuši pārsvarā zemnieki. „Vectēvs bija mēbeļu galdnieks, tēvs savulaik bija labs ekonomists,” stāsta Anatolijs, „arī manās pēdās neviens neiet, lai gan var teikt, ka mans mazdēls, tāpat kā viņa sencis, studē ekonomiku Banku augstskolā.” Tas, ka nav, kam nodot savas prasmes, Anatoliju sarūgtina, jo viņam ir milzīga pieredze, un meistars labprāt to nodotu saviem bērniem un mazbērniem.

Anatolijs visu apguva pašmācības ceļā, taču Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolā neiestājās. Jāpiebilst, ka no tiem, kas tur iestājās, keramikas jomā nestrādā neviens. Savukārt tajā, ka Anatolijs nodarbojas ar podniecību, ir kaut kas liktenīgs. Viņš stāsta, ka pēc dienesta armijā gribējis strādāt pavisam citā vietā – iesniedzis dokumentus slaukšanas iekārtu rūpnīcā, taču dienu pirms darba uzsākšanas uzzinājis, ka ir vakance „Latvijas keramikas” Rēzeknes cehā. Kopš tā laika – 1973. gada, viņš ir oficiāls keramiķis. „Manā darba grāmatiņā ir visas keramikas jomas specialitātes – apdedzinātājs, glazētājs, visu kategoriju keramiķis u. c., -- visas, izņemot iesaiņotāju,” stāsta Anatolijs. Gadus, kas aizvadīti, strādājot rūpnīcā, bet pēc tam – Tautas daiļamatniecības un suvenīru ražošanas apvienībā  "Daiļrade”, Anatolijs uzskata par labāko skolu, kur viņš ieguva gan zināšanas, gan pieredzi. Tolaik viņš iemācījās būt atbildīgam arī par katra sava izstrādājuma kvalitāti. „Daiļrade” nepieņēma produkciju, ja uz tās nebija paraksta,” saka Anatolijs, „šo kvalitātes zīmi, kuru ir diezgan grūti viltot, es joprojām lieku uz katra sava izstrādājuma.” Savukārt uzskaitīt savus izstrādājumus Anatolijs pārstāja jau pašā savas darbības sākumā, saka, ka diezgan ātri skaits pārvērtās tonnās, viņaprāt, pašlaik to ir vairāk par 150, turklāt dažādas kvalitātes. Anatolijs pavēstīja interesantu faktu – ne visai kvalitatīvs māls viņam palīdzēja radīt savas darbnīcas „vizītkarti” – tā ir siena, apkarināta ar gatavu daudzkrāsainu keramiku. Anatolijs atzīmē, ka viss oriģinālais, kā vienmēr, ir visvienkāršākais. Pirms kāda laika bija gadījusies ne visai kvalitatīva māla partija, no tā izgatavotie izstrādājumi bija ļoti neizturīgi, plīsa un vairs nebija vietas, kur tos likt.

Latgales keramikas kāpumi un kritumi

Keramikā ir mode, kura meistaram ir jāievēro, ja viņš grib palikt apritē, taču vienlaikus nedrīkst aizmirst pirmsākumus, klasiskos paņēmienus, uzskata Anatolijs. Piemēram, pirms kāda laika ļoti populāra bija t.s. melnā keramika, kuru visi labprāt pirka, īpaši daudz to iegādājās ārzemnieki – vācieši un skandināvi. Jāpiebilst, ka stereotipa iespaidā ir izveidojies nepareizs priekšstats un tā kļūdaini dēvē par Latgales keramiku. Anatolijs uzskata, ka tai nav nekāda sakara ar klasisko Latgales keramiku. A. Vituškins, izmēģinot daudz ko jaunu savā arodā, atgriežas pie Latgales keramikas pirmsākumiem, tāpēc viņa izstrādājumos visvairāk ir ierasto spožo krāsu – dzeltenā, zaļā, zilā un brūnā. „Saules, zemes, zaļuma un Latgales ezeru krāsas – tā ir mūsu tradicionālā keramika,” saka Anatolijs.

Visu rakstu lasiet 19. jūlija numurā.