„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 29. marts
Piektdiena
Agija, Aldonis
+9.0 °C
neliels lietus

Daugava draud pārvērsties purvā

Kopš tiem laikiem, kad pa Daugavu kursēja motorkuģi un nelieli kuģīši, bet velkoņi stūma milzīgas, ar smiltīm piekrautas baržas, upe ir izsīkusi tiktāl,  ka vietām to var pāriet brišus. Ja tā turpināsies, tad drīz vien kādreiz ūdeņiem bagātās un kuģojamās Latvijas galvenās ūdens artērijas vietā mūsu skatienam pavērsies slīksnājs.

Krastā piestāja motorkuģi

Jaunie daugavpilieši, dzirdot stāstus, ka vēl ne tik sen pilsētā bija upes flote ar visdažādākajiem peldlīdzekļiem, viņi pārsteigumā iesaucas: „Tas nevar būt!”

Savulaik uzņēmuma „Daugavpils ūdens” rajonā stāvēja vecs zemessūcējs, kurš atgādināja milzīgu lielgabalu un bija paredzēts upes dibena attīrīšanai, izsūknējot dūņas un smiltis, tas bija savdabīgs pēdējais kādreiz lielās upju flotes simbols. Tagad šīs milzīgās mašīnas nav – to sagrieza un nodeva metāllūžņos.

Pirms piecdesmit gadiem pie tagadējā Vienības tilta atradās piestātne, no kuras, gluži kā autobusi, pēc saraksta kursēja motorkuģi. Daži kuģoja līdz Muravkiem un pat Krāslavai. Pašlaik šo ceļu daudzviet aizšķērso krāces un salas, tāpēc tur iespējams „izkuģot” tikai ar laivu vai plostu.

Muravku bērni ar nepacietību gaidīja ierodamies motorkuģi no Daugavpils, kurš par savu tuvošanos vēstīja ar skaļiem signāliem. Uz kuģa skanēja mūzika, tas piestāja pie krasta un no tā pa trapu nokāpa pasažieri.

Pašlaik Grīvā, iepretim alus rūpnīcai, ūdens līmenis ir krities tik stipri, ka no tā rēgojas zemes pauguri. Vecie iedzīvotāji zina stāstīt, ka Otrā pasaules kara laikā tika uzbūvētas vairākas pārceltuves, divu pārceltuvju pamati labi redzami vēl tagad.

Tā kā upe ir strauji izsīkusi, pat trīsdesmit grādu salā tā vietām neaizsalst, starp tiltiem tikko uzsalušo ledu stiprā straume aizskalo projām.

Uz skolu – ar kuteri

Judovkas iedzīvotājs Ivans Morozovs, kurš jaunībā dzīvoja Dvietē, tos laikus atceras ar nostaļģiju: „Tolaik motorkuģis kursēja līdz Berjozovkai – mums tas bija liels notikums. Gluži kā kino – uz gleznainās dabas fona peld skaists kuģis. Pirms dienesta armijā es bieži ar to devos uz pilsētu. Vēlāk mūsu ģimene ar motorkuģi veda uz tirgu lauksaimniecības produkciju. Tas bija ļoti ērti un lēti. Turklāt kuģītis peldēja nesteidzīgi.”

Visu rakstu lasiet 23. jūlija numurā.