Kad Latvijā iebruka vācu karaspēks, Valentīnai Rasnačai bija septiņi gadi. Kara laikā, dzīvojot pastāvīgās bailes un sasprindzinājumā, viņa ātri kļuva pieaugusi. Tālaika notikumi nekad neizgaisīs no atmiņas, un tikai salīdzinoši nesen viņa ir pārstājusi raudāt, stāstot par tiem. Valentīnas vecāki un daudzas citas ģimenes tolaik slēpa savās mājās ebrejus, ik mirkli riskējot ar savu dzīvību.
Pastāvīgais stress
Valentīna atceras, ka sākumā viņa, protams, nesaprata, kāpēc apkārtējie cilvēki šausminās un runā par kaut kādu karu, taču šīs šausmas Valentīna aptvēra diezgan ātri. Ģimenē apsprieda ne tikai notikumus pasaulē, bet arī to, kas notiek līdzās – kā tiek iznīcināti ebreji, čigāni, šauti bērni un pieaugušie. Barkānu mājās Jēču ciemā, kas atrodas dažu kilometru attālumā no Kārsavas, pirmais ienāca ebrejs Ļova Udems. „Mūsu pirtī ienācis kaut kāds dīvains, ērmīgs cilvēks, ej, paskaties,” kādā agrā rītā Valentīnas māte teica vīram. Tēvs atveda pilnā balsī raudošo vīrieti uz māju, atceras Valentīna. Redzētais viņu satrieca – staltais, skaistais jaunais vīrietis raudāja un viss drebēja. Viņš pastāstīja, ka Kārsavā fašisti sadzimuši vienuviet un nošāvuši vietējos ebrejus. Valentīna vairs neatceras, kā Ļovam izdevies izglābties un aizbēgt, taču atceras vīrieša teikto, ka tikusi nošauta viņa sieva un sešgadīgais dēls. Drosmīgais un cilvēcīgais Valentīnas tēvs nespēja atteikt palīdzību nelaimē nokļuvušajam cilvēkam un atļāva viņam palikt, lai gan tolaik visi zināja, ka par ebreju slēpšanu draud nošaušana. Turklāt vācieši parasti nošāva ne tikai pašu slēpēju, bet arī visu viņa ģimeni.
Pēc kāda laika tēvs atveda uz mājām Soņu Minkinu – frizieri no Kārsavas. Droši vien, vācieši tāpēc viņu nenošāva, un Soņa vēl pāris mēnešus strādāja ar dzeltenu zvaigzni uz muguras. Soņu kāds pabrīdināja, ka tik un tā nošaus, tāpēc jāslēpjas. Nākamā Barkānu mājās ienāca mazā Judīte Zilbere. „Viņu slēpt, droši vien, bija visgrūtāk,” saka Valentīna, „jo meitene pastāvīgi raudāja.” V. Rasnača atceras, kā tēvs no Rīgas atveda viņām rotaļlietas, lai kaut kā nomierinātu Judīti, taču nezin kāpēc atveda nevis lelli, bet rotaļlietas zēniem.
Visu rakstu lasiet 26. jūlija numurā.
