Latgalē ir gana daudz stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem veltītu muzeju, taču tie visi būtiski atšķiras cits no cita. Tā nu ir sanācis, ka katram šādam muzejam ir sava niša un tas atspoguļo noteiktu dzēriena noskaņu. Privātkolekcijai „Kandžas muzejs” Rēzeknes novada Kaunatā galvenais ir dzēriena „sausais mantojums” – ne tikai tā vēsture, bet arī kandžai veltīta folklora, ar to saistīti nosaukumi un daudz kas cits.
Ieklausieties nosaukumā!
Interese par Latgalē izplatītā stiprā pašbrūvētā dzēriena vēsturi Zagorsku ģimenē radās divtūkstošo gadu sākumā. Tolaik Rēzeknes novada vadība izsludināja kulinārā mantojuma, senlaiku ražošanas veidu utt. saglabāšanas projektu konkursu. Toreiz šī ideja ienāca prātā vīram un viņš teica: „Jāveido kandžas muzejs.” Savukārt Dacei šķita, ka šis untums var ienākt prātā tikai vīrietim, un viņa to drīz vien aizmirsa. Taču pienāca brīdis, kad viņa atgriezās pie šīs idejas. Dace strādā skolā par vizuālās mākslas skolotāju, un reiz, izdomājot saviem skolēniem interaktīvus uzdevumus par „negarlaicīgu” pieminekļu tēmu, uzgāja internetā informāciju par kandžas aparātam veltītu pieminekli Ukrainā. Drīz vien, ceļojot pa Kurzemi, viņa ieraudzīja viensētas nosaukumu „Pļēguri”. Sākot par to vairāk lasīt, sastapās ar interesantiem vārdiem un nosaukumiem, kādu Latvijā ir gana daudz. „Zildeguņi”, „Reibumi”, „Dzērumi”, „Plenči” un daudzus citus līdzīgus nosaukumus viensētas ieguvušas ne jau tāpat vien. Dace uzskata, ka tie ir „godam nopelnīti”, turklāt pārsteidzošākais ir tas, ka šos nosaukumus saglabā, lai gan, piemēram, „Kandženiekos” samogons jau vairākus gadu desmitus netiek tecināts.
Vēlāk Dace sāka pētīt uzvārdus, kuri saistīti ar kandžu un pārmērīgu aizraušanos ar to. Daudz interesantu faktu par mūsu senčiem var atrast, šķirstot telefonu grāmatu. Viņasprāt, agrāk visu sauca īstajos vārdos. „Ja pirms pusotra gadsimta pie rakstveža atnāca cilvēks, lai pierakstītu uzvārdu, bet viņa izskats liecināja, ka apmeklētājs jautri pavadījis vakaru un no viņa dvinga velk tā, ka mušas krīt, tad netika jautāts, kādi koki aug pie mājas, bet vienkārši ierakstīja – Dvinga,” smejot stāsta Dace. Tāpēc tādi uzvārdi kā Trekteris, Plencis, Šļuka, Tapa uzreiz piesaista Daces uzmanību. Viņa pakāpeniski sāka interesēties par „dzērājnosaukumiem” ne tikai Latvijā, jo arī Krievijā un Ukrainā to ir tik daudz, ka ne saskaitīt. Savukārt Rumānijā Dace atrada kapsētu, kur uz pieminekļiem attēlots, ko cilvēks dzīvē darījis un ar ko palicis atmiņā, -- pamīšus ar skolotāju un galdnieku atdusas vietām uzstādīti pieminekļi, kuri liecina, ka aizgājēji brūvējuši kandžu.
Visu rakstu lasiet 9. augusta numurā.
