„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 20. aprīlis
Sestdiena
Mirta, Ziedīte
-1.2 °C
daļēji mākoņains

„Admirāļa Nahimova” traģēdija – cilvēki un likteņi

1986. gada 31. augustā notika vislielākā katastrofa Melnajā jūrā – sadūrās pasažieru kuģis „Admirālis Nahimovs” un sauskravas kuģis „Pjotrs Vasevs”. Rezultātā no 1243 cilvēkiem, kuri atradās uz pasažieru kuģa, gāja bojā 423.

Daugavpilī dzīvo cilvēki, uz kuru likteni šī traģēdija atstāja milzīgu iespaidu. Gadu pirms  katastrofas uz kuģa stažējās uzņēmējs Vasilijs Lukaščuks, bet laikā, kad tā notika, uz tvaikoņa atradās ārsts Igors Jakovļevs.

Tā nebija pirmā traģēdija

Katastrofa notika ap pusnakti 13 kilometrus no Novorossijskas jūras ostas. „Admirālis Nahimovs”, sagāzies uz labo pusi, nogrima astoņu minūšu laikā.

Tvaikonim „Admirālis Nahimovs” bija astoņi klāji, to uzbūvēja 1925. gadā Brēmenes kuģu būvētavā Vācijā. Līdz 1939. gadam tvaikonis, kurš tolaik saucās „Berlin”, veica transatlantiskos reisus starp Eiropu un Ameriku. Kuģa „Berlin” liktenis nebija laimīgs – tvaika katla sprādzienā  aizgāja bojā 17 cilvēki, vēlāk tvaikonis uzskrēja uz mīnas, uzsprāga un daļēji nogrima. Vēlāk kuģi izcēla un atjaunoja.

Pēc tam „Berlin”, saskaņā ar Otrā pasaules kara iznākumu, reparācijas rezultātā pārņēma Padomju Savienība. 1957. gadā tvaikonis, kurš tolaik jau saucās „Admirālis Nahimovs”, tika nodots Melnās jūras kuģniecībai, par tā jauno pieraksta vietu kļuva Odesas osta. Šis bija lielākais kuģis Melnajā jūrā, tā garums – 174 metri, platums – 21 metrs, tvaikonis varēja uzņemt 1096 pasažierus. Tas bija moderns pasaules līmeņa laineris, ar kuru doties jūrā bija prestiži un godpilni gan pasažieriem, gan, vēl jo vairāk, apkalpes locekļiem.

Lepnums un prestižs

„Lūk, tāpēc es biju ļoti priecīgs, kad, būdams Odesas jūrskolas kursants, kurā iestājos pēc dienesta armijā, 1985. gadā tiku nosūtīts uz kuģi „Admirālis Nahimovs”, lai izietu peldpraksi,” stāsta Vasilijs Lukaščuks, kuram tolaik bija 21 gads. Kopumā uz kuģa stažējās 28 jaunie jūrnieki. Uz sniegbaltā lainera klāja viņi kāpa ar satraukumu un pietāti. Jāatzīmē, ka daudzus viņu kursa biedrus nosūtīja uz sauskravas kuģiem, velkoņiem un citiem sīkiem kuģiem. Vai tolaik kāds maz spēja iedomāties, ka tieši pēc gada tvaikonis, Melnās jūras kuģniecības lepnums, nogrims šīs pašas jūras dzelmē, paņemot līdzi vairāk nekā 400 cilvēku dzīvību.

Vasilijs tagad nespēj atcerēties, kas tolaik bija „Admirāļa Nahimova” kapteinis. Taču Vadimam Markovam, kurš bija tvaikoņa kapteinis 1986. gadā un kura vainas dēļ notika katastrofa, vēlāk piesprieda 15 gadu cietumsodu, tāpat kā „Pjotra Vaseva” kapteinim Viktoram Tkačenko.

„Mēs izgājām praksi kuģa mašīntelpā, kur atradās seši tvaika katli un divas tvaika turbīnas. Mācījāmies apieties ar tehniku, sekojām mehānismu un iekārtu darbībai, kontrolējām spiedienu katlos, uzstādījām sūkņus. Nav brīnums, ka, gluži kā velnēni, bijām nosmērējušies ar mazutu, solāreļļu. Mēs stažējāmies profesionālu mehāniķu uzraudzībā,” atceras Vasilijs. Turklāt kursantiem bija četras stundas jāstāv sardzē, jāberž klājs utt.

 

Visu rakstu lasiet 6. septembra numurā.