Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2019. gada 16. oktobris
Trešdiena
Daiga, Dinārs, Dinija
+11.0 °C
apmācies

Maltas zirgu pasta stacija toreiz un tagad

Malta ir viena no nedaudzajām vietām Latgalē, kur ir labi saglabājusies XIX gadsimta sākumā būvētā ēka – zirgu pasta stacija ceļā Sanktpēterburga—Varšava.

Saglabājušās vien četras pasta stacijas

Maltas (agrāk – Borovaja) zirgu pasta stacija reizē ar Sanktpēterburgas—Varšavas traktu tika uzbūvēta laikposmā no 1830. līdz 1836. gadam. Šī ceļa garums bija 1250 kilometri, un tolaik tas atbilda visiem jaunākajiem tehniskajiem risinājumiem – ceļam bija grants segums, gar malām – tēsti akmeņi, dziļi grāvji un zaļi apstādījumi gar visu ceļu (trakta ceļmalās stādīja bērzus, daudzi no tiem vēl joprojām aug bijušā ceļa vietā). „Izņemot Sanktpēterburgas—Varšavas trakta lielo nozīmi tālaika komunikācijā, Latgalei tas bija svarīgs komerciāls un saimniecisks objekts,” saka Daugavpils Universitātes profesors Henrihs Soms, kurš ir izpētījis trakta vēsturi. Reģiona attīstību ietekmēja pasta stacijas, apsardzības punkti, dažādi traktieri un krogi, daudzas iestādes, kuras apkalpoja ceļu, zirgu audzēšana un daudz kas cits.

Vecais ceļš šķērsoja visu Latviju. No astoņām pasta stacijām līdz mūsdienām saglabājušās tikai četras, bet labā stāvoklī – vien divas, viena – Daugavpilī, otra – Maltā. Pasta stacijas lielajai ēkai pie ceļa bija vairākas funkcijas – te atradās gan pasta dienests, gan zirgu maiņas vieta, gan kazarmas un viesnīca, kā arī uzgaidāmā zāle ceļotājiem un krogs. Maltas apkaimes iedzīvotāju atmiņas liecina, ka vēl XX gadsimta sākumā pasta stacijas ēkā bija saglabājušās trakta „paliekas” – tur atradās krogs un viesnīca.

Padomju laikos šīs vietas vēstures lappuses bija „izdzēstas”. Ciema iedzīvotāja Zoja, kuras bērnībā aizritēja piecdesmitajos gados, stāsta, ka padomju periodā nemaz netika apspriests, kas tā ir par ēku. Viņa atceras, ka vienā tās spārnā atradās vietējais celtniecības kantoris, kur strādāja viņas tēvs, un  Zoja tur bieži iegriezās, savukārt otrajā spārnā bija ierīkoti dienesta dzīvokļi. „Sarunu par to, kas tā par ēku un kas tajā atradās agrāk, nebija,” stāsta Zoja, „to, ka tā ir seno laiku pasta stacija, mēs uzzinājām tikai deviņdesmitajos gados, kad visās malās sākās vēstures izpēte un kļuva pieejami fakti par daudziem objektiem.

Visu rakstu lasiet 6. septembra numurā.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.