Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2019. gada 19. novembris
Otrdiena
Betija, Elizabete, Liza, Līze
+4.0 °C
apmācies

Vai ir vērts pavairot zivis mazajās upēs

Daugavpils novadā ir daži desmiti mazo upju, tostarp Laucesa, Jāņupīte u.c., kurām pieeja ir liegta, jo, ieskaitot krastus, tās ir privātīpašums, un divas publiskās upes -- Daugava un Dubna. Ja valsts un pašvaldības publiskajos ūdeņos pavairo zivju resursus, tad mazo upju saimnieki to dara reti vai nedara nemaz, uzskatot, ka tāds pasākums ir bezjēdzīgs, jo zivis aizies pie kaimiņa vai uz attālāko ezeru. Tas ir stereotips, kurš neatbilst patiesībai, skaidro Daugavpils novada pašvaldības ezeru apsaimniekošanas speciālists Artūrs Kārkliņš.

Zivīm patīk sakopta un tekoša upe

Ja upes krasti būs sakopti, tad zivis labprāt dzīvos un nārstos vietā, kur tika ielaistas, un, ja arī zivis ar straumi dosies uz citu vietu, tomēr tās agri vai vēlu atgriezīsies vecajā vietā, skaidro Artūrs. „Zivīm nav robežu, kādas ir cilvēku veidotajām valstīm, tomēr tā vieta, kur zivis ielaistas, ir kā mājas ar nosacījumu, ka tās nav aizņēmušas tādas pašas sugas zivis. Zivīm patīk brīva, tekoša upe. Un jāļauj makšķerēt, jo bieža makšķerēšana ar vai bez laivas kavē krastu un upes gultnes aizaugšanu. Ja tomēr upes aizaug, tad pašam jāņem rokās izkapts, jānopļauj ūdensaugi un jāizvāc krastā. Vasarā upju zivis var pabarot ar graudiem un svaigi nopļautu zāli, taču jāatsakās no lieliem apjomiem, citādi barība ūdenī sapūs, un zivis aizmuks prom. Nav jābaidās, ja lietus laikā upē ietek ūdens no laukiem. Neliela fosfora deva zivīm būs tieši laikā,” saka Artūrs.  

Viņš neatbalsta gan upju zivju izķeršanu ar tīkliem, velcēšanu un elektrību jeb dzīšanos pēc lielās zivs, gan mazo elektrostaciju būvniecību, jo tas ietekmē, piemēram, alatu vairošanos. Savukārt Dubnas upi varētu bagātināt ar ālandu, taču mazās HES ierobežos to migrāciju, atzīst Artūrs un atgādina, ka lielās zivis aug 10-- 15 gadus.  

Upju zivis ir citādas

Upēs mītošie asari un raudas no ezera „māsām” atšķiras pēc formas, uzvedības un migrēšanas, izpētījuši zivju pētnieki. Piemēram, ja ezera asari dzīvo lokāli, piemēram, uz viena sēkļa, tad upes asari ziemā uzturēsies bedrēs, bet vasarā migrēs pa straumi. „Ja ezerā ieliksim tīklu, tad zivis tur var arī neiepeldēt, bet upē kāda zivs būs tīklā vienmēr,” novērojis Artūrs.

Daugavpils novadā mazās upes patīk baltajiem sapaliem, meža vimbām, grunduļiem, karpām, samiem un jau minētajiem ālandiem. Artūrs Kārkliņš rosina upēs audzēt arī vēžus un strauta foreles, turklāt pēdējām patīk tādas straujteces (tur ir daudz skābekļa), kādas novērojamas, piemēram, Laucesas upē, taču pirms tam jāpapēta, vai strauta foreles nenomāks lielais līdaku skaits. Turklāt Laucesas upe laiku pa laikam jāatbrīvo no krītošajiem zariem un kokiem, kas var aizsprostot zivju ceļus.

Upju nākotni noteiks biedrības un pašvaldības

Kā teica A. Kārkliņš, šobrīd upju izpētes un zivju resursu pavairošanas projektus var iesniegt tikai pašvaldības. Lai privātais upju īpašnieks varētu veikt šādu izpēti un ielaist zivis ar valsts atbalstu, viņam jāveido biedrība un jāraksta iesniegums pašvaldībai, tā, savukārt, projektus iesniegs Zivju fondam.

„Kāpēc vajadzīga izpēte? Ir jābūt pamatojumam, kāpēc konkrētā zivju suga jālaiž konkrētajā upē. Neviens fonds nedos naudu bez pamatojuma. Daugavpils novadā šāda izpēte veikta tikai Daugavā. Lai izpētītu upi, vajadzīgi daži tūkstoši eiro. Jāsaprot, ka platības ziņā upe būs lielāka nekā ezers, taču zivju ziņā viens kvadrātmetrs upes būs nabadzīgāks nekā viens kvadrātmetrs ezera,” uzsver Artūrs, piebilstot -- upes īpašniekam jārēķinās, ka zivis, kuras viņš ielaidīs savā upē, nepiederēs viņam, taču viņa upe būs dzīva un neieaugs nezālēs.

Hidrobiologs Andris Urtāns: „Mana pozīcija – lieki nemaksājam, bet paši radām apstākļus savām lielajām zivīm, piedevām atveseļojot arī pašu upīti.

Zivju resursus var pavairot divos veidos. Viens veids -- ielaist zivju audzētavās izšķīlušos zivju mazuļus. Otra iespēja ir labiekārtot upes posmu tā, lai pašas zivis censtos izmantot atkal radīto iespēju un partnerus izvēlētos pašas. Šo iespēju var radīt, netērējot naudu, bet gudri izkopjot savu upes posmu tā, lai nevis “jūsu zivis “ muktu prom, bet gan “kaimiņu zivis nāktu klāt”. Pie reizes “paķerot līdzi” arī vēžus, kuri turpmāk apdzīvotu tieši privātās upes pakrasti.  

Šāda kopšana izpaužas, gan izretinot krasta krūmu un alkšņu apaugumu tā, lai pat pilnīgi noēnotā upē veidotos atsevišķi izgaismoti laukumi, kur var attīstīties ūdensaugi, gan pie reizes atklājot upes krastus tā, lai tajā var iebrist cilvēks. Atklātās vietās, kur no laukiem un mežiem ieplūdušās barības vielas ir radījušas pamatīgu ūdensaugu zelmeni, upes aizaugšanu var mazināt, izpļaujot pārlieku saaugušos ūdensaugus. Par pārlieku aizaugušu upe tiek uzskatīta brīdī, kad vairāk nekā trešdaļu upes laukuma pārņēmuši ūdensaugi.  No ūdensaugiem atbrīvotajā upes daļā veidosies ātrāka ūdens plūsma, ne tikai bagātinot upi ar skābekli, bet ieskalojot dažādus ūdens organismus par prieku un patikšanu šeit labu teritorijas pārredzamību atguvušajiem asariem un līdakām. Un arī raudām, pličiem un citām te mītošajām zivju sugām ēdienkarte patstāvīgi papildināsies un ļaus tām justies labi. Dzīvē ir redzēts, ka tieši šādos izkoptos un straumes bagātos pat nelielu upīšu ūdeņos pavasaros paglābjas arī krietni lielākās slāpstošās ezeru iemītnieces.”

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.