Līksniešu Janīnas un Vjačeslava Vorošenu mājās janvāris ir īpašs mēnesis, jo viņi svin apaļu laulību jubileju. Vjačeslavs fotografēšanās brīdī sniedz sieviņai buču, jokodams -- te būs mans dimanta skūpsts! Un turpat uz galda no albūma raugās fotogrāfija, kur Janīna un Vjačeslavs, jauni un skaisti, skūpstās kāzu dienā. Starp abām fotogrāfijām ir 60 gadu tilti, būvēti uz maiguma, sarunu, darba un trīs bērnu prieka pamatiem.
Kāzu jubilāri dalās ne tikai dzīves vērojumos, bet arī uzšķeļ joku un smieklu dzirksteles. „Rakstu grāmatu par dzimtu, lai mazbērni un mazmazbērni zinātu, kādos laikos dzīvojām. Gan jau būs interesanti lasīt, ka es Vjačeslavu satiku tad, kad man bija 18 gadu. Viņš 1945. gadā ar mammu atbrauca no Baltkrievijas uz mammas dzimteni Līksnu,” atmiņu pavedienu šķetina Janīna. Tad stāstīšanas stafeti pārņem vīrs: „Tūlīt pastāstīšu visu taisnību. Tas bija 1954. gads. Biju atnācis atvaļinājumā no dienesta padomju armijā Baškīrijā un tanī pašā dienā aizgāju uz klubu, kur bija kolhoza komjauniešu sapulce, jo pirms armijas mani apstiprināja par komjaunatnes sekretāru. Kopā ar draugiem bija arī skaista meitene ar skruļļainiem matiem - tā bija Janīna.” Sieva iestarpina ka arī viņai ļoti iepaticies staltais jauneklis karavīra formā. Viņa ar draudzenēm saderējusi, ka tovakar večerinkā iepazīsies. Taču Vjačeslavs pēc sapulces ar draugiem devās uz mājām.
„Otrā tikšanās notika jau pēc mana dienesta Staļina vārdā nosauktajā kolhoza kantorī, un tā bija liktenīga. Es strādāju par kolhoza šoferi. Atvedu burkānus un iegāju kantorī parakstīt pavadzīmi, bet tur sēdēja tā pati brangā meitene, ko biju saticis klubā. Man no satraukuma sviedri tecēja kā strauti, bet Janīna kļuva sarkana kā biete. Vēlāk vizināju viņu ar „gaziku”, gājām uz večerinkām, sadraudzējāmies un apprecējāmies ,” stāsta Vjačeslavs.
Visu rakstu lasiet 17. janvāra numurā.
Komentāri