Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados

Cilvēka bērns Jānis Streičs

Savā jubilejas gadā Jānis Streičs nemitīgi ir preses uzmanības centrā, neskaitāmās intervijās vēlreiz un vēlreiz pārstāstot savas dzīves spilgtākos mirkļus.

Daudzi no tiem saistās tieši ar Latgali, kas viņam īpaši mīļa, jo devusi Latvijai vārdu, valodu un karogu. „Latgaliešu valoda ir kā mežs, kas pamests novārtā. Mūsu literārā valoda ir kā māja, kas būvēta no šī meža kokiem. Māja ir labiekārtota un moderna, bet kopsim savu mežu, turēsim cieņā valodu, kurā runā mūsu tēvi un mātes – latvīšu volūdu,” aicina mākslinieks. 

Pēc gandrīz pusgadsimta prombūtnes Jānis Streičs šogad atkal pabija Preiļu 2. vidusskolā, kur aizvadīti viņa pirmie darba gadi kā skolotājam. Te viņš noskatās skolēnu sagatavotos aizkustinošos priekšnesumus, apskauj un mierina kādu raudošu zēnu, kuram, iejūtoties viņa filmas varoņa Boņuka lomā, priekšnesuma laikā gadījies aizmirst vārdus.

Gan mācītājs, gan lokomotīves vadītājs

Režisors vienmēr paliks atmiņā ar filmu „Cilvēka bērns”, kas ir pirmā filma latgaliešu valodā, tāpēc arī pašam ļoti nozīmīga, jo tā bijusi latgaliešu valodas reabilitēšana un godā celšana. Filmēšana iekrita vēsturiskajā 1991. gadā, kad Latvija kļuva brīva. „Cilvēka bērns” vienlaikus noslēdza padomju klasiskā kino periodu Latvijas kinomākslā un kļuva par pirmo neatkarīgās Latvijas filmu. Vēlāk Daugavpils un Rēzeknes pašvaldības sametušās un atpirkušas šo filmu no Centrālās televīzijas Maskavā.  

„Man ir laimīgs mūžs ar šo filmu,” saka režisors un stāsta, ka filmas tapšanas gaitā esot daudz dažādu brīnumu piedzīvots, piemēram, ar galvenā tēla Boņuka sunīti Žiku, kura lomai bijis atvests lielāka auguma suns no Rīgas, taču īstais varonis pats pēkšņi ieklīdis filmēšanas laukumā un pieskrējis pie Boņuka.

Filmā aktiera debija bija režisora dēlam Kristapam, kurš, izgaisinot tēva sākotnējās šaubas, veiksmīgi nospēlēja jaunā puiša Tanča lomu.

Aktieri galvenajai lomai režisors atradis jau pirmajā atlases dienā. Mazais puika no Rēzeknes Andris Rudzinskis pirmais ieradās uz aktieru atlasi. No vairāk kā 700 kandidātiem uz Boņuka lomu tieši Andris tūdaļ piesaistījis sev žūrijas uzmanību.  Režisoru sākumā gan mocījušas šaubas par aktiera brūno acu krāsu. Viņam bijusi pārliecība, ka Boņukam jābūt zilacainam zēnam, jo nezin kāpēc bija iedomājies, ka arī romāna autoram Jānim Klīdzējam ir zilas acis. Taču intuīcija režisoru  nepievīla, - Andris lieliski tika galā ar lomu, bet vēlāk izrādījies, ka arī Klīdzējam tomēr bijušas brūnas acis.  

Filmā režisors iejuties arī mācītāja lomā, bet tā bijusi tīrā nejaušība, jo sākumā šai lomai meklējuši aktieri no Lietuvas, taču bija barikāžu laiks, sakari ar kaimiņvalsti apgrūtināti, mobilo telefonu vēl nebija, nevarēja sazināties. Filmas operators teicis, ka Streičs pats labi derēs šai lomai, vienīgi ieteicis nodzīt bārdu un nedaudz pieņemties miesās, lai atbilstu katoļu garīdznieka tēlam. Kopš tā laika radies mīts, ka ar šo lomu J.Streičs vēlējies piepildīt bērnības sapni kļūt par mācītāju. Režisors smejas, ka bērnībā gribējis kļūt ne tikai par mācītāju, bet arī par lokomotīves vadītāju un par kinomehāniķi. „Kāds no manis mācītājs, ja man patīk meitenes? Mācītājs precēties nedrīkst. Bet es jau no bērnības, gluži kā Boņuks, biju samīlējies gan kādā vecākā meitenē, gan savā skolotājā. Jaunībā biju lielākais dejotājs Preiļos,” jautri saka J. Streičs. Tikpat labi viņš varējis kļūt arī par galdnieku, jo patīkot strādāt ar koku.

Pie baznīcas apāvuši kurpes

Jānim Streičam ir arī cita saistība ar baznīcu. Viņa vecvectēvu, mūrnieku Pāvulu Žiharu, kurš savulaik piedalījies Preiļu mūra baznīcas celšanā, Gaiļmuižas īpašnieks mākslinieks Kozlovskis iemūžinājis baznīcas altārgleznā svētā apustuļa Pāvila lomā.  

Pats Jānis Streičs esot kā filmas varonis Boņuks, kurš no mazotnes mācīts lūgties un dzīvot pēc Dieva baušļiem. Kopš bērnības pirmā lasāmviela bijis žurnāls „Katoļu Dzeive”, kurā aprakstītie ticības mocekļi bijuši viņa varoņi un dzīves ideāls. Viņa bērnība iekritusi tai „romantiskajā” laikā, kad iešana baznīcā bijusi aizliegta. Režisors atceras, ka ik svētdienu basām kājām mērojuši ceļu līdz Preiļiem, kur pie baznīcas beidzot apāvuši kurpes.

Spilgtā atmiņā viņam palikusi kāda pēckara aina. Apkārtnē bijis daudz mežabrāļu, kurus komunisti vajāja, bet nošautos veda un nometa pie baznīcas vārtiem. Bijusi karsta jūlija diena, apkārt džinkst mušas, izplatās šķebinoša līķu smaka, bet turpat baznīcas dārzā mācītājs Jāzeps Kiselis draudzes locekļiem stāstījis par pasaules uzbūvi un Dieva baušļiem.

Jānis Streičs atminas, kā padomju laikā iznācis rīkojums sadedzināt skolā atrodamās „buržuāziski kaitīgo autoru”, kā Dikensa, Londona, Tolstoja u.c., grāmatas. „Toreiz bija stulbs ciema padomes priekšsēdētājs, kuram vārds „grāmata” bija viss rakstītais. Mana mamma strādāja skolā par apkopēju, viņa salika veselu maisu ar vecām burtnīcām, kas grāmatu vietā arī tika sadedzinātas. Priekšsēdētāju piedzirdījuši ar „dzimtenīti”, un viņš, neprazdams rakstīt, ievilcis krustiņu, ka kaitīgās grāmatas sadedzinātas,” stāsta Jānis Streičs. Izglābtās grāmatas tikušas izdalītas cilvēkiem pa mājām un slepus lasītas. Tā arī viņš ticis pie vērtīgas lasāmvielas.   

Jāņi raisa skumjas

Tiekoties ar mākslinieku pirms Vasaras saulgriežiem, protams, jautāju par šiem svētkiem viņa dzīvē, taču Jāņa Streiča sejā pavīd skumjas.

„Jāņi ir tādi sērīgi svētki, nekāda prieka. Man šķiet, ka tas prieks ir uzbangots presē vai citur. Būtībā tie ir apcerīgi svētki, gadalaiku mija, vasara pašā zenītā, tāda dīvaina sajūta – vasaras briedums vēl priekšā, bet dienas kļūst īsākas un īsākas. Arī Jāņu dziesmas pārsvarā ir minorā,” secina režisors. Viņu apbēdina, ka Jāņi tiek komercializēti, svētku laikā malu malās skan aicinājums nedzert, bet paralēli tiek reklamēts alus ar bravūru un slēptu aģitāciju uzturēt dzeršanas tradīciju Jāņos. Šīs pretrunas redzamas arī režisora filmā „Vecās pagastmājas mistērija”. Viņš uzskata, ka latviešiem dzeršana vispār ir kaut kas svešs un uzspiests. „Latgalieši nav tādi dzērāji, kādu radījuši paši par sevi leģendu. Viņi vispār ir darba cilvēki, ar atvērtām sirdīm. Latgalietis iedzer par desmit santīmiem, bet viņam jārāda, ka iedzēris par latu un ir pilnā. Viņš var gāzt podus, kaut gan īstenībā vienkārši muļķo iebraucējus, kas pēc tam stāsta, ka latgalieši ir dzērāji,” saka J. Streičs.  

No visiem Jāņiem viņam visspilgtāk atmiņā palikuši vieni, kad viņš lidojis uz Kaliforniju ciemos pie „Cilvēka bērna” autora Jāņa Klīdzēja un vedis viņam parādīt filmu. Jāņu vakarā to noskatījušies trijatā kopā ar romāna autoru un viņa sievu Emīliju. J. Klīdzējis pirmo reizi redzējis filmu un uztvēris to ar sajūsmu. Dažas dienas iepriekš,19. jūnijā, kopā ar Amerikas latviešiem Jānis Streičs nosvinējis Jāņus. Svešumā Jāņos brīvdienas nav, tāpēc svinību datums ticis pielāgots brīvdienai. Malu malās skanējusi angļu un latviešu valoda. Ar skumjām mākslinieks noraudzījies, ka nu jau ceturtā svešumā dzīvojošo latviešu paaudze vairs nerunā latviski, bet vecie spītīgi centušies atcerēties Līgo dziesmas. Lai arī bijis skumji, tomēr priecējis, ka latvieši dzied kopā.

Uzziņai

Jānis Streičs

*dzimis 1936. gada 26. septembrī Preiļu pagasta Anspokos,

*mācījies Gailīšu skolā,

*absolvējis Rēzeknes Pedagoģisko skolu, Latvijas Valsts konservatoriju,

*režisors (23 filmas, 5 „Lielā Kristapa” balvas),

*scenārists, aktieris, rakstnieks, gleznotājs, LZA goda loceklis,

  • Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris.

 2008. gadā festivāla „Lielais Kristaps” skatītāji par visu laiku labāko latviešu filmu atzina „Cilvēka bērnu”, tā ir pirmā Latvijas filma, kas nominēta “Oskaram”.

2017. gada 23. maijs
Otrdiena
Leokādija, Leontīne, Ligija, Lonija
+19.1 °C
nedaudz mākoņains