Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2018. gada 21. novembris
Trešdiena
Andis, Zeltīte
-1.2 °C
daļēji mākoņains

Miroslava Blakunova sestais prāts

Miriks – tā draugi un kolēģi sauc Daugavpils teātra aktieri Miroslavu Blakunovu. Skatītāju atmiņā viņš palicis galvenā varoņa tēlā iestudējumā „Kazanova. Henrieta. Venēcija” un izrādē „Viss ir viņa…” Miroslavs ir piedalījies arī deju izrādēs Marka Rotko centra mākslas centra atklāšanā un mākslas plenēru laikā.

Pirms trim gadiem, kad tikāmies ar Miroslavu, viņš bija jauns un perspektīvs aktieris, kurš spēra pirmos, taču drošos soļus uz skatuves. Viņš studēja Daugavpils Universitātē teātra mākslu un kultūras menedžmentu, spēlēja jauniešu izrādē „Ēnas un dūmi”. Tagad skatītāji vētraini aplaudē viņa Kazanovam, uz izrādēm visas biļetes vienmēr ir pārdotas. Savukārt pusaudzis Kostja, kurš lamājas necenzētiem vārdiem, publikai izraisa neviennozīmīgas jūtas. Tik dažādas lomas 26 gadus vecajam Miroslavam ir izaicinājums sev pašam, savu pārtapšanas spēju pārbaude.

Kas bija vissarežģītākais „Kazanovas” iestudēšanā? „Ļoti daudz emociju, vienlaikus bija gan sarežģīti, gan viegli un interesanti. Smagi fiziskie treniņi, režīms, mēģinājumi, pastāvīgas izmaiņas, tikko iegaumē vienu, kad pēkšņi viss atkal jādara citādi,” atceras Miroslavs. „Māca bailes, bet, kad ķermenis pierada, bailes izzuda.” Parasti aktieris, mācoties tekstu, to attiecina uz kādu kustību uz skatuves, kolēģu vārdiem, lai būtu vieglāk iegaumēt. „Kazanovā”, kur teksta vietā „runā” kustības, plastika, Miroslavs tās attiecināja uz mūziku.

Noskaņoties varoņa lomai izrādē „Viss ir viņa…” Miroslavam Blakunovam nebija grūti, bet viņš ilgi domājis par formu. Aktierim bija jāatbild uz jautājumu – kā parādīt varoni un palikt uzticīgam pašam sev? Šādās situācijās radošiem cilvēkiem palīdz attīstīta intuīcija, lai gan, protams, pēdējais vārds pieder režisoram. „Dažkārt šķiet – ak, kāds es šodien biju malacis! Bet režisors saka – nu, bet kas tas bija? Un otrādi,” saka Miroslavs. Tad ir jāpasēž un jāpadomā, kas tad ir paticis vai nepaticis inscenētājam.

Visu rakstu lasiet 21.marta numurā.