Par Daugavpils Mārtiņa Lutera katedrāles draudzes priekšnieku šogad tika ievēlēts Andrejs Rudāns, nomainot ilggadējo priekšteci šajā amatā Jāni Valteru. Katedrāles draudze, tāpat kā luterāņu draudzes visā Latgalē, ir neliela, salīdzinot ar citām kristīgajām konfesijām, kā arī to skar cilvēku novecošana un aizbraukšana. Tomēr draudze ar prieku kalpo Dievam un cilvēkiem un uztur Baznīckalnā savu dievnamu.
Uz jautājumu, kāpēc Andrejs Rudāns uzņēmies šo pienākumu, viņš atbild pavisam īsi – neredzēju nevienu iemeslu, kāpēc es nevarētu to darīt. „Draudzē ir daudz vecāka gadagājuma cilvēku un jaunie savukārt ir aizņemti. Mans darba specifika atļauj plānot savu laiku, tā ka praktiskā puse sakrita. Un garīgā puse – pati par sevi. Ja draudzes padome aicina, tad ir jāiet un jādara,” saka jaunais draudzes priekšnieks.
Vispirms A.Rudāns iepazinis visu juridisko bāzi, kā likumiski pareizi notiek draudzes darbība. Pēc tam nāca praktiskās lietas, un Andrejs atzīst, ka skats ir bijis bēdīgs: „Esam maza draudze, un ir maz baznīcā gājēju. Dokumentācija jau rāda, ka esam vairāk. Bet notiek tā: cilvēks atnāk, iesvētas un pēc tam pazūd. Ir bēdīgi, ja cilvēki definē sevi kā kristiešus, veic kādas darbības, piemēram, salaulājas, bet draudzē viņu nav. Savukārt iepriecināja mani tas, kas es kārtējo reizi varēju atklāt Dievu. Šai lietai es pieeju daudz nopietnāk, nekā vadot kādu laicīgu uzņēmumu vai organizāciju. To esmu darījis un neredzu tajā neko sarežģītu. Bet draudzes priekšnieka amats visupirms ir atbildība Dieva un tad tikai cilvēku priekšā. Tā ir gan sarežģītība, gan ieprieca, gan arī paļaušanās, ka Dievs Kungs ir mana stiprā pils un patvērums.”
Visu rakstu lasiet 11.jūlija numurā.
