Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados

Pēteris Koroševskis ir pārliecināts par savu izvēli

Krāslavietis Pēteris Koroševskis ir viens no Augstākās padomes (AP) deputātiem, kuram varam pateikties par mūsu valsts neatkarības atjaunošanu, jo pirms 26 gadiem 4. maijā viņš pēc savas pārliecības nobalsoja par Latvijas Republikas Neatkarības deklarāciju. Jāatgādina, ka toreiz par Latvijas neatkarību balsoja tikai daži no Latgales ievēlētie deputāti – Stefans Rāzna no Daugavpils rajona,  Gunārs Klindžāns un Antons Seiksts no Rēzeknes, Andris Puzo no Aglonas un Andris Līgotnis no Balviem.

Par savu izvēli Pēteris neesot šaubījies ne mirkli. Apkārt gan valdījusi traka noskaņa, daudzi baidījušies, sačukstējušies. Pēteris pajautājis viedokli saviem novadniekiem, deputātiem – toreizējam Krāslavas rajona izpildkomitejas priekšsēdētājam Viktoram Kokorišam un patērētāju biedrības priekšsēdētājam Jurijam Kirjušinam, uz ko saņēmis atbildi, ka katrs lai domājot pats, bet īsi pirms balsojuma viņi abi nozuduši. „Iespējams, viņiem bija zināms kaut kas vairāk nekā man, kas licis tā rīkoties,” prāto Pēteris Koroševskis.  

Palicis daudz neatbildētu jautājumu

Sirmgalvis no plaukta izvelk nedaudz apbružātu AP brošūru, kuru tolaik saņēmis kopā ar deputāta mandātu. Tajā ar pildspalvu atzīmēti daži cipari.

Līdz šim viņu tirda jautājums, kāpēc par neatkarības deklarāciju nobalsoja 137 deputāti, bet 21. augustā, kad AP pieņēma Konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, par to nobalsoja tikai 111. „Kur tobrīd bija tie 26 iztrūkstošie deputāti? Iespējams, daudzi bija nobijušies no puča sekām un vispār neatradās Latvijā,” prāto Pēteris. Viņš atceras, kā pēc sēdes sievietēm lika atstāt AP ēku, bet vīriem tikušas izdalītas gāzmaskas, kas viņā vien raisa smaidu, - ko gan ar tām būtu iesākuši pret ieročiem? Ja pučs nebūtu izgāzies, gan Pēterim Koroševskim, gan daudziem citiem savas valsts patriotiem liktenis varēja izrādīties nežēlīgs. 21. augusta naktī pie viņa dzīvokļa durvīm vairākkārt atskanēja zvans. Sieva Rita mājās bija viena, durvis neatvēra, bet pa logu redzēja, ka no mājas izgāja divi vīri un iesēdās „Ņivā”. Bērni Ingars un Inga tolaik atradās citās pilsētās. Pēteris stāsta, ka tikai vēlāk uzzinājis, ka tolaik Krāslavā bijuši sastādīti saraksti – kuru izvest vai iesēdināt, kuru nošaut.

Daudziem tolaik valsts neatkarības atjaunošana bijusi kā skabarga acī. Pēteris Koroševskis jūtas pārsteigts, ka vispār ticis ievēlēts deputātos, turklāt no cita vēlēšanu apgabala, kur tolaik dominējusi interfrontiešu kustība. Pēterim nācies vēlētājiem skaidrot, kāpēc Latvijai ir vajadzīga neatkarība. No visiem trim rajona vēlēšanu apgabaliem viņš beigās savācis vislielāko vēlētāju atbalstu – 83,8%. „Laikam cilvēkiem tas komunisms nepatika, ja jau tik daudzi par mani nobalsoja,” domīgs teic sirmgalvis. Uz to brīdi Pēteris jau bija izcēlies, pirmais rajonā izstājoties no partijas. Nekad nebūdams nedz pionieris, nedz komjaunietis, viņš nejutis arī piederību partijai, taču kolhoza priekšsēdētāja amatā tas nebija pieļaujams. Izstājoties, saņēmis daudz pārmetumu, ka rādot ļaudīm sliktu piemēru. Vēl jo vairāk apkārtējo kolhozu vadītājus šokējis, kad 1988. gadā iedzīvotājiem izdalījis nomā kolhoza zemi. „Protams, neviens vairs kolhozā uz darbu negāja, kolhozs sabruka, un labi vien ir,” Pēteris atmet ar roku.

Cilvēkus samaitājusi mantas dalīšana

Pēteris piemiņai glabā gan savus pirmsvēlēšanu aģitācijas plakātus, gan AP deputāta mandātu un piešķirto „mūža caurlaidi” Saeimā. Ik gadu viņš saņem ielūgumu uz 4. maija pasākumu Saeimā, taču nolēmis šogad nebraukt, jo nespējot klausīties, kādu kurš jahtu vai villu nopircis. Viņa vienīgā bagātība ir abi bērni un pieci mazbērni. „Aiziedams no kolhoza, paņēmu pustonnu kviešu un kartupeļu un divus teļus, ko izdalīju radiem,” saka Pēteris un atzīst, ka visu dzīvi centies vadīties pēc Dieva baušļiem. Diemžēl to nevarot attiecināt uz pārējiem valstsvīriem, jo uzreiz pēc neatkarības atgūšanas kaut kas nogājis greizi. 

„Līdz pučam bija demokrātija. Tad izjuka Tautas fronte, sākās lielā mantas dalīšana, katrs grāba, cik vien var,” stāsta Pēteris un atklāj tālaika mahinācijas ar privatizācijas sertifikātiem un „prihvatizācijas” shēmas, kā rezultātā tika izsaimniekoti lielākie Latvijas uzņēmumi, tostarp arī Latgalē. „Šķēle pirmais teica, lai sertifikātus visi pakarot uz nagliņas. Kāpēc? Lai nosistu cenu. Sertifikāts no 26 latiem beigās maksāja 50 santīmus. Likumi tika pieņemti, lai varētu pievākt visus uzņēmumus, bet cilvēki to nezināja, arī man tolaik nekas tāds prātā neienāca,” saka sirmgalvis. Viņa labs paziņa Vjačeslavs Liscovs, bijušais VID Ludzas pārvaldes priekšnieks, cīnījies ar kontrabandistiem un korupciju, par ko samaksāja ar savu dzīvību, bet slepkavu meklē līdz šai dienai.

Pēteris Koroševskis kritiski raugās uz valdībā notiekošo un sapratis, ka vara cilvēkus maina līdz nepazīšanai, bet likumi tiekot pakārtoti personiskām interesēm, turklāt paši valsts ierēdņi tos bieži vien neievērojot.

„Skumji, ka mūsu mazā valstiņa nīkuļo. Kārtības nav ne medicīnā, ne izglītībā, ne tieslietās. Saeimas komisija sēž un spriež, vai aizliegt grūtniecēm smēķēt. Risina un bļaustās nedēļu. Kāpēc gan ne, ja par to saņem algu! Atraduši problēmu, nav nekā cita, ko spriest!” ir sašutis Pēteris Koroševskis.

Jūtas drošs savā valstī

Lai arī apkārt tagad valda dažādas negācijas, ir draudi no lielās kaimiņvalsts, Pēteris atzīst, ka jūtas drošs savā valstī. „Ja vien nesāks mest kaut kur atombumbas, nekas nevar notikt, jo viss pārējais ir tikai politiska spēle,” viņš saka. Pēteris savā mūžā ir piedzīvojis visādus laikus, atliku likām izbaudījis pelavu maizi un pēckara „labumus”, tāpēc viņam dzīvē ir savas vērtības, kas nav saistītas nedz ar biezu naudas maku, nedz varu.

Kamēr tēvs karojis, māte viena izauklējusi sešus bērnus. Pēc kara valdīja bads un nabadzība. Kopā ar brāļiem un māsām Pēteris lasījis mežā ogas un riekstus, bet apkārt vilki gaudojuši. Represijas viņu ģimeni neskāra, jo „ko no nabaga paņemsi”, lai gan Pētera tēvs savulaik bijis leģionā un vēlāk veselu gadu pavadījis filtrācijas nometnē Maskavā. Taču Pētera krusttēvu 1949. gadā izveda par to, ka viņam no Ulmaņa laikiem bija palikusi mūra kūts ar šīfera jumtu, iekopti lauki, bet kūtī – divi zirgi, govis un cūkas. Pēteris Koroševskis atceras māti lasām krusttēva vēstuli no izsūtījuma, kurā viņš lūdzis atsūtīt kartupeļu mizas ar asniem. Krusttēvs no izsūtījuma gan atgriezies, taču dzīvojis pirtiņā, jo padomju vara viņa īpašumus bija atņēmusi.

Lai arī ģimenei klājies grūti, māte Pēteri mudinājusi mācīties, tāpēc viņš Maltas tehnikumā ieguva veterināra specialitāti, bet pēc armijas iestājās Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā. Tēvs gan iebildis pret mācībām teikdams, ka visi Pētera brālēni kā cilvēki – par traktoristiem strādā, bet šim vienam dēls tāds „profesors” uzradies. Pēc augstskolas beigšanas Pēteris Koroševskis atgriezās strādāt Latgalē un vēlāk tika ierauts arī politikas virpulī. Tagad gan viņš mierīgi vadot savas dienas kopā ar sievu Ritu, neiesaistoties nekādās sabiedriskās aktivitātēs, bet ar nepacietību gaidot ciemos savus mazbērnus.

Uzziņai

Pēteris Koroševskis dzimis 1940. gadā Ezernieku pagastā, Krāslavas rajonā;

Bijis Krāslavas lauksaimniecības departamenta un kolhoza „Skaista” vadītājs;

  1. gada 18. martā ievēlēts LR Augstākajā Padomē no 136. Grāveru vēlēšanu apgabala;
  2. Koroševskis bija viens no 138 deputātiem, kas 4. maijā nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu (AP bija ievēlēti 197 deputāti).
2017. gada 26. jūnijs
Pirmdiena
Ausma, Ausmis, Inguna, Ingūna, Inguns
+12.2 °C
daļēji mākoņains