„Kurš gan cits, ja ne es?” - ar šādu domu Kerkira Rumjanceva, būdama cienījamā vecumā, jau ilgus gadus risina Voitišķu vecticībnieku draudzes problēmas. Tiesa, savos astoņdesmit gados Kerkira ir mundrāka par dažu labu jaunieti. Jautāta, kur viņa ņem tik daudz spēka un enerģijas, Kerkira stāsta, ka tas nākot jau no bērnības. Viņa izaugusi desmit bērnu ģimenē, kur visi no mazotnes radināti strādāt un palīdzēt vecākiem. Tas devis rūdījumu visam mūžam, turklāt arī ļaujot turēties pie labas veselības.
Nostrādājusi visu dzīvi par kolhoza grāmatvedi, Kerkira iemācījusies visu iegrāmatot, arī savas ģimenes vēsturi. Viņa rāda pašas veidotu albūmu, kurā veic atmiņu ierakstus, ielīmē ģimenes fotogrāfijas un izgriezumus no avīzēm, kuros rakstīts par viņu draudzi un dzimtajām vietām. Aiz stikla bufetē savirknētas bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu fotogrāfijas. Kerkira var lepoties, jo viņas dzimtu turpina trīs mazdēli un četras mazmeitas, piecas mazmazmeitas un viens mazmazdēls.
Kerkirai bija seši gadi, kad Skrudalienas pagastam tuvojās vācu karaspēks. Tas bijis augustā, ārā karsts laiks. Vietējie tika brīdināti atstāt mājas un meklēt patvērumu mežā. Kerkira atceras, ka vecāki iznesuši no mājas laukā un salikuši pagalmā visu iedzīvi un mēbeles, lai tās neietu bojā gadījumā, ja vācieši nodedzinās māju. Tēvs nokāvis teļu, salicis gaļu toverī un ieracis to dziļi zemē pie upes, lai nesabojājas. Iejūguši zirgu, salikuši ratos visu, ko varēja paņemt līdzi, un devušies uz mežu Silenes apkaimē. Lopus nācies laist savā vaļā, jo līdzi nevarējuši paņemt, kūtī tikko bija atnesusies cūka, to tēvs vēlāk slepus gājis barot. Kerkira gājusi pajūgam pa priekšu ar Svētā Nikolaja Brīnumdara ikonu rokās. Garāmejot pavērusies skumīga aina – pamestas tukšas sētas ar iekoptiem laukiem, pļavās izklīduši mājlopi. To visu atceroties, Kerkirai uzmetas zosāda.
Visu rakstu lasiet 10. maija numurā.
