Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados

Kuplajā Ļahu ģimenē rūpes un prieks ir vienos svara kausos

Ar īsto cilvēku dzīvē nekas nešķiet par grūtu

„Katram tiek dots tik, cik viņš spēj panest. Man Dieviņš devis ļoti daudz spēka, izturības un pacietības,” saka Ilona Ļaha, kura kopā ar vīru Rolandu audzina piecus brašus dēlus. Kļūt par daudzbērnu māmiņu Ilona nekad nav sapņojusi, vienmēr gribējusi divus dēlus un meitu, taču liktenim labpaticis visu izkārtot pa savam, par ko viņiem ar vīru esot prieks.

Rūpes par ģimeni Ilona veiksmīgi apvieno ar darbu augstskolā un atzīst, ka nespējot sevi iedomāties mājsaimnieces lomā. Viņai esot nepieciešamība izpausties un kaut ko darīt. Jau gandrīz 20 gadus Ilona māca studentiem zviedru valodu, nodarbojas ar pētniecisko darbu, īsteno projektus, brauc smelties pieredzi uz ārzemēm.

Domas mēdz materializēties

Abi ar Rolandu sapazinušies vēl studiju laikā. Gluži kā pēc plāna pirmie divi piedzima dēli, bet „trešais projekts” izrādījās dvīņu puikas. Kad gaidījuši piekto, daktere minējusi versiju par iespējamiem trīnīšiem, tāpēc pirmajā ultrasonogrāfijā Rolands dakterim uzreiz jautājis „Cik?” un atviegloti nopūties uzzinot, ka šoreiz tikai viens. 

Ilona par šādu pavērsienu nejūtas īpaši pārsteigta un ir pārliecināta, ka domas un teiktais spēj materializēties. Rotaļājoties ar lellēm bērnībā, Ilona reiz mammai esot izteikusies, ka viņai kādreiz būs pieci bērni, no kuriem divi būšot dvīņi. Uzzinājis par sievas bērnības sapņiem, Rolands vēlāk pajokojis, ka vajadzējis pirms kāzām vismaz brīdināt.

Ilona smejas, ka katrs bērns viņai jau piedzimis ar kādu zinātnisko grādu, piemēram, vecākais Armands nācis pasaulē, kad studējusi maģistrantūrā, otrais puika Einārs pieteicies doktora disertācijas rakstīšanas laikā, bet dvīņi Ričards un Edvards bijuši zinātniskās monogrāfijas līdzautori. Piektais dēliņš abiem bijusi negaidīta dāvana, kas ienesusi dzīvē zināmu līdzsvaru, tāpēc devuši viņam vārdu Olivers, kas simbolizē mieru.

„Protams, sievietei ir iespēja izvēlēties, bet, ja bērniņš ir pieteicies, tātad tā tam jābūt. Par savējiem ne mirkli neesmu šaubījusies,” saka Ilona, kura ļoti spēcīgi izjūtot vajadzību būt par mammu, jo nekas cits nespēj dot tādu piepildījumu dzīvē. 

Daudzbērnu ģimenē jābūt loģistikai

„No visiem sešiem vīriešiem mājās vispaklausīgākais ir visvecākais – vīrs,” jautri saka Ilona un atzīst, ka netiktu ar visu galā, ja viņai nebūtu tik labs vīrs. „Ja atrodi pareizo cilvēku, dzīvē viss būs tā, kā vajag.”

Nepieciešamība palīdzēt sievietei visos mājas darbos Rolandam esot ieaudzināta no mazotnes, par ko Ilona pateicīga savai vīramātei. Tieši Rolands ikdienā visvairāk nodarbojoties ar puikām, abi gan sadalījuši skolas mājas darbus – Ilona palīdz tikt galā ar humanitārajiem priekšmetiem, Rolands – ar eksaktajiem.

„Ja mājās ir puiši vien, miera nav nekad, tā ir pastāvīga kustība un skaļums. Ik pa laikam viņi sakaujas, pastāvīgi lido bumbas pa gaisu. Jābūt pacietībai un mierīgai uztverei,” smejas Ilona.

Taču dēlu māmiņa saskata arī savus plusus. Viena no ģimenes tradīcijām ir pirtī iešanas rituāls. Vispirms vīrs nomazgā visus piecus puikas, tad Ilona pati var netraucēti izbaudīt pirts priekus. Ja būtu meitas, šīs rūpes gultos uz viņas pleciem.  

Katru dienu Ilona rūpīgi plāno, jo citādi lielā ģimenē nevar. Rīts sākas sešos, tad seko kārtīgas brokastis, ģērbšanās, ceļš uz dārziņu, skolu un darbu. Pēcpusdienā atkal savāc visus bērnus, gatavo vakariņas, palīdz ar mājasdarbiem, sarūpē bērniem nākamajai dienai drēbes. „Jo vairāk bērnu, jo vairāk var pagūt. Galvenais visu rūpīgi saplānot. Tā ir tīrā loģistika. Grūtāk ir, kad bērni sāk slimot, jo tad lūst viens pēc otra. Tikko sāc dalīt zāles, pudelīte jau tukša,” saka Ilona. Ja mazos vajag pieskatīt, bieži vien talkā nākot vīramāte, labi draugi un radi.

„Dažkārt vecākie puikas mēdz pielabināties, uztaisa cienastu un atnes uz paplātes, savāc sīkos un mums ir 15 minūtes romantiskam vakaram, kuru pietiek, lai ātri visu notiesātu, neatliek laika pat parunāt,” stāsta Ilona.

Puikām katrā dzimšanas un vārda dienā tiek sarūpēta torte. Reizi nedēļā visi kopā cep picu, svētkos brauc apciemot vecvecākus. „Mēs esam tik kupli, ka visus reizē reti kurš aicina ciemos, tāpēc varam sūtīt uz katriem svētkiem kādu pārstāvi,” smejas māmiņa.

Taču kuplais bērnu pulks nav šķērslis, lai dotos ceļojumā. Pirms gada visi septiņi ar savu automašīnu apceļojuši Horvātiju. Ilona atzīst, ka tā vairāk esot atpūta bērniem, taču tieši tas abiem ar vīru arī vajadzīgs. „Mēs dzīvojam dēļ viņiem, viss pārējais ir otršķirīgs. Protams, pašiem sev atliek mazāk laika, taču bērni sagādā milzum daudz prieka: vienam - izlīdis pirmais zobs, otram - laba atzīme skolā vai medaļa sportā,” stāsta daudzbērnu māmiņa. Labākā atpūta pašai esot miers un klusums, jo pagulēt tāpat sanāk maz. Taču ilgi iztikt bez saviem puikām viņa nespēj. Aizbraucot komandējumā, ierastās kņadas ļoti pietrūkst.

Paļaujas tikai uz sevi

Diemžēl no valsts puses ģimene īpašas rūpes neizjūt. „Ja gribi vairāk bērniņu, tad vari paļauties tikai uz paša spēkiem. Ja neesi nelabvēlīgs vai trūcīgs, uz valsts atbalstu vari necerēt. No otras puses - arī mēs valstij neko nebūsim parādā,” saka māmiņa. Viņai drīzāk nācies sastapties ar sabiedrības negatīvu attieksmi, jo daudzbērnu ģimenes lielākoties tiekot uztvertas kā nelabvēlīgas. Kādu laiku Ilona kautrējusies atklāt, cik viņiem bērnu, centusies ar šo sajūtu sadzīvot, taču vienā brīdī sapratusi, ka par to nav jākaunas, jo bērni ir viņu abu apzināta izvēle un īsta Dieva dāvana. „Mani sarūgtina apkārtējo maldīgais priekšstats, ka mana ģimene dzīvo uz visa gatava. Mums vispār nekā nav par brīvu. Mēnesī ap 120 eiro jāmaksā tikai par bērnudārzu vien, jo pašvaldība nav paredzējusi nekādas atlaides daudzbērnu ģimenēm. Lielie puikas mācās pilsētas skolās, jo mums ar vīru tā ir ērtāk. Šī iemesla pēc vasarā viņi nevar iekārtoties darbā pagastā, arī pilsētā nevienam īsti neesam vajadzīgi. Transporta brīvbiļetes bērniem nepienākas. Mēs maksājam pilnu cenu par visu,” saka daudzbērnu māmiņa. Viņa pateicīga, ka pērn novads vismaz daļēji apmaksāja ceļa izdevumus Eināram uz ES jauniešu šaha čempionātu, kurā puika izcīnīja bronzas medaļu.

Ilona ar Rolandu cenšas saviem dēliem dot to, kas viņiem vajadzīgs atbilstoši interesēm un spējām. „Armands izmēģinājis karatē un basketbolu, vairāk aizrāvies ar klarnetes spēli un pabeidza mūzikas skolu. Einārs ir izteikts šaha meistars, vienu gājienu var apdomāt pusstundu. Dvīņi jau izrāda interesi par basketbolu un šahu. Dvīņi vispār ir unikāli, jo viņi ir viens otra spoguļattēls – labrocis un kreilis, kuriem viss jādara vienā laikā,” par saviem dēliem ar sajūsmu stāsta Ilona un atzīst, ka pati saviem puikām noteikti mācīs valodas. Abi ar vīru cer, ka puikas atradīs savu vietu dzīvē, un neesot svarīgi, vai tas būs Latvijā vai citviet Eiropā. Ilona sarēķinājusi, ka kādreiz kļūs par ļoti bagātu vecmāmiņu un solās būt laba vīramāte. Bet pagaidām sapņo, ka tad, kad bērni izaugs, viņa varēs pieķerties sen aizmirstām lietām, piemēram, rokdarbiem. „Varbūt beidzot varēšu atļauties izlasīt kādu grāmatu, kas nav saistīta ar darbu augstskolā. Bet, kad pienāks tāds laiks, es nezinu,” smaida māmiņa.   

Uzziņai

* Ilona ir DU Humanitārās fakultātes prodekāne, Humanitāro un sociālo zinātņu institūta pētniece un zviedru valodas pasniedzēja.  

* Rolands ieguvis ūdens apgādes un kanalizācijas sistēmas inženiera un ekonomista izglītību, strādā „Baltikums” par informācijas sistēmu administratoru.

* Ļahu ģimenes atvases: Armands (15), Einārs (10), dvīņi Edvards un Ričards (4), Olivers (2).

2017. gada 26. jūnijs
Pirmdiena
Ausma, Ausmis, Inguna, Ingūna, Inguns
+12.2 °C
daļēji mākoņains