Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados

Pusgadsimts bez falšstarta

Piektās kategorijas virpotājs, apbalvots ar ministrijas Goda rakstu, astoņpadsmit gadus nostrādājis  rūpnīcā „Elektroinstruments”, pirms tam – darbs Lokomotīvju remonta rūpnīcā – šāda klasiska strādnieka biogrāfija ir vairākumam pilsētnieku. Taču Česlava Plečkina dzīvē ir viena kaislība, kurai viņš savos 75 gados joprojām ir uzticīgs un nezina, kam būtu jānotiek, lai tā mainītos. Šīs kaislība ir spīdvejs, un jau kopš brīža, kad Daugavpilī tika ierīkots treks. Sākumā – uz motocikla, pēc tam – starta tiesneša amatā.

„Sanāca tā, ka spīdveja treku vispirms atklāja Lietuvā. Dmitrijs Dribinvecs aizbrauca uz turieni un atgriezās ar ideju – ierīkot stadionu Daugavpilī,” stāsta Č. Plečkins. „Stadionā esmu no pirmajām dienām, sākumā izmēģināju spēkus kā spīdvejists, bet sapratu – tā nav mana īstā vieta. Šeit jāiet projām laikus, nevis jāpaliek trekā citiem par apsmieklu, lai cik sāpīgi tas arī būtu.”

Spīdveja smarža

„Tomēr šajā īsajā laikposmā bija arī spilgti brīži. Labi atceros, kā izcīnīju savu pirmo punktu. Tās bija pirmās sacensībās ar Vladivostokas komandu, es braucu pārī ar Anatoliju Petrovski, mūsu pretinieki bija sporta meistari brāļi Samburski. Ceturtajā aplī pirmajā virāžā viens no brāļiem nokrita. Motocikls izsita caurumu žogā, viņš tajā ielidoja, uz celiņa tikai kājas vien rēgojās, bet es finišēju trešais. Tolaik spīdvejistu bija maz, konkurence maza, tāpēc vēl nedaudz pabraucu, bet pēc tam pārgāju tiesneša darbā.”

Č. Plečkins treka celiņos ir vairāk nekā pusgadsimtu. Sākumā bija starta tiesnesis, regulēja spīdvejistu izvietojumu. Šajā laikā viņš nav izlaidis nevienas sacensības, izņemot vienu mēnesi, kad guva traumu un bija spiests gulēt slimnīcā.

„Spīdvejs ir gluži kā slimība. Es nespēju izskaidrot, kāpēc ar mani tas notiek, bet es dzīvoju netālu no stadiona, un, tikko izdzirdu motoru troksni, man uzreiz gribas paskatīties, kas notiek. Cits saistošs moments – rīcineļļas smarža, kuru agrāk izmantoja sacensībās. Tai sadegot, radās specifiska smarža. Tā neatvairāmi vilināja uz stadionu,” atceras Č. Plečkins.

Sākumā stadionā notika treniņi, bet motociklus laboja bumbu patvertnē, kuru piešķīra viens no daudzo Daugavpils uzņēmumu direktoriem.

„PSRS čempionāta sacensības risinājās divas dienas. Pirmajā dienā – individuālās, otrajā – komandu sacīkstes. Katrā no tām bija daudz intrigu, savukārt tribīnes nebija tukšas ne pirmajā, ne otrajā dienā. Spīdvejs uzreiz kļuva par iecienītu sporta veidu Daugavpilī. Nevaru izskaidrot, kāpēc, varbūt tāpēc, ka motosports un tehniskais sports pats par sevi ir dinamisks un pievilcīgs, varbūt, kaut kas vēl, bet kopš pirmajām sacensībām līdz pat šai dienai spīdveja sacensību laikā tribīnes ir pilnas,” atzīmē Č. Plečkins.

Spīdvejs virzās uz priekšu

Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados spīdveju dēvēja par „izdedžu sportu”. Tajos laikos treka  celiņiem bija izdedžu segums, tā arī radās šis nosaukums, stāsta Česlavs: „Agrāk ar tvaika lokomotīvju izdedžiem vai sārņiem nokaisīja treka celiņus. Segums bija melns un slikti turējās, tā tautā radās nosaukums „izdedžu sports”, taču šī sporta veida sākotnējais nosaukums ir „spīdvejs”. Pēc tam tvaika lokomotīves nomainīja dīzeļlokomotīves, izdedžu vairs nebija, tagad izmanto dažādu smelkni.”

Agrāk spīdvejisti ziemā strādāja, katrs bija kāda pilsētas uzņēmuma darbinieks. Sacensības notika gandrīz katru nedēļu, tāpēc sezonas laikā sportists nestrādāja uzņēmumā.

Lai gan tas ir traumatisks sporta veids, daudzi zēni iestājās spīdveja sekcijā. Mūsdienās ir ierasts redzēt piepūšamos bortus gar virāžām, lai gan tos izmanto salīdzinoši nesen. Agrāk spīdvejistam priekšā bija dēļu žogs. Taču spīdveja pasaule mainās, tas kļūst ne tikai ātrāks, bet vienlaikus arī drošāks.

„Ja nebūs piepūšamo bortu, mūsdienās neviens neļaus rīkot sacensības, turklāt tos pastāvīgi pilnveido. „Lokomotīves” stadionā drīzumā nomainīs bortus, apakšējā daļā būs aptuveni 50 cm augsts porolona spilvens. Krītot spīdvejists nereti paslīd zem piepūšamā borta un uztriecas dēļiem. Tagad tur būs porolona aizsargkārta, lai mazinātu triecienu,” stāsta Č. Plečkins. „Tagad motocikli ir jaudīgāki. Agrāk tiem bija 50 zirgspēku dzinēji, pašlaik – aptuveni 65. Mainās arī konstrukcija. Spīdvejs ir dārgs sporta veids, daudz kas atkarīgs no finansēm. Piemēram, viena riepa maksā 30—35 eiro, turklāt vienas riepas pietiek diviem braucieniem. Vispirms vienai riteņa pusei, tad – otrai. Tad nu parēķiniet, cik riepu vajag vienām sacensībām.”

Pusgadsimtu ilgs stāžs

Česlavs Plečkins strādā par tiesnesi vairāk nekā piecdesmit gadus. Lielāko daļu šī laika viņš bijis starta tiesnesis. Taču arī tagad Č. Plečkins nestāv malā – strādā pie „lentītes”, jo, saskaņā ar Polijas motofederācijas noteikumiem, darbam startā noteikts vecuma ierobežojums.

Kad Daugavpils klubs pārgāja uz Polijas līgu, notika tiesnešu sertifikācija. „Katru gadu braucām kārtot eksāmenus, lai saņemtu tiesneša sertifikātu, pēc tam – reizi divos gados. Bija divdesmit jautājumi, divas kļūdas – un eksāmenā esi izgāzies,” tiesneša darbu smaidot skaidro Česlavs. „Ja zini noteikumus, skaidrs ir viss, kas jādara startā. Galvenais – uzraudzīt kārtību, izvietot spīdvejistus uz līnijas, katru savā koridorā, bet tā, lai sportisti nesaskartos ar elkoņiem, citādi motocikli pēc starta var saķerties.

Reiz pēc starta sabojājās lentītes pacelšanas mehānisms, braucienu apturēt negribējās, tāpēc visu tā laiku nācās turēt lentīti virs galvas, lai sportisti varētu netraucēti izbraukt. Ar otru roku rādīju karodziņus, rezultātā brauciens noritēja veiksmīgi.”

Česlavs Plečkins labprāt tiesā arī autotreka sacīkstes, turklāt noteikumi tur ir ļoti līdzīgi. Kādās sacensībās Česlavs guva nopietnu traumu. Tas notika 2004. gada maijā, Latvijas čempionāta pirmajā posmā. Viņš rādīja finiša karodziņu, pirms finiša notika spraiga cīņa, viens sportistiem ielidoja žogā, bet tiesnesim trāpīja žoga šķembas, viņu trieca pret kāpnēm. Pēc ārstēšanās slimnīcā Česlavs Plečkins atkal atgriezās trekā un neizlaiž nevienas sacensības.

Uz jautājumu, cik ilgi plāno strādāt stadionā, atbild pavisam vienkārši: „Kamēr ir spēks, palīdzēšu spīdvejam.”

2017. gada 23. oktobris
Pirmdiena
Daina, Dainida, Dainis
-2.4 °C
apmācies