Aizbraukt uz Baltkrievijas pierobežā esošo Bērziņu pagastu var pa vairākiem ceļiem, taču neviens no tiem nav asfaltēts. Pirms 17 gadiem, kļuvis par Latvijas premjerministru, Bērziņos iegriezās Andris Bērziņš, tad arī izskanējis solījums, ka ceļi tiks noasfaltēti. Šo solījumu vietējie gaida joprojām, taču ar arvien mazāku cerību, jo Eiropas fondu projekti līdz šim metuši līkumu pierobežas ceļiem. Arī Dagdas novada domē atzina, ka neesotneviena projekta, kas atbalstītu grants ceļu asfaltēšanu novadā.
Pateicoties salam, vietumis baļķu vedēju izdangātais ceļš ir daudz maz izbraucams. Ceļa vidū pēkšņi uzduramies no traktora izkritušam siena rullim, bet pretī braucošais traktorists atvainodamies noplāta rokas un pasmaida, sak, nejauši pazaudēju. Pa ceļam uz Porečjes ciemu, skatam paveras izcirstie savulaik skaistie meži un daudz pamestu, pussabrukušu ēku. Taču no vietējiem žēlošanos par dzīvi te nedzird. Pie katras Līvānu mājiņas ir neliela kūtiņa, kaut kas tiek audzēts, lai izdzīvotu.
Kas grib, tas var
Piecas govis un trīs sivēnmātes ir zemnieku saimniecībā „Lejas”, kuru saimniece Janīna Meikšāne šogad tika sumināta novada zemnieku ballē par bioloģisko saimniekošanu un piena lopkopības attīstību. Viņa ciemiņus sagaida ar gardām pusdienām un izrāda savu nelielo saimniecību, stāstot, ka piens ir vienīgais ienākumu avots, tāpēc abi ar vīru Robertu turēšot saimniecību, kamēr vien būs spēks. Dažas govis tur arī dēls Ēriks, kurš pagastā vada saimniecības daļu, bet dēls Vjačeslavs kopā ar sievasmāti aprūpē ievērojamu piena lopu saimniecību.
Pirms laika cūku mēris pamatīgi sapurinājis vietējos zemniekus, taču viņi nav padevušies un cūkkopību atjaunojuši.
Meikšāni, tāpat kā daudzi citi zemnieki, savu saimniecību izveidojuši pēc kolhozu sabrukšanas, jo cita darba pagastā neesot. Bez dārza un lopiem iztikt nevarētu, saka Janīna. Par projektu līdzekļiem viņi izbūvējuši cūku kūti un piena māju.
Viņa nejūtas apdalīta, dzīvojot pierobežā, vienīgi žēl esot dzimto māju Andžānu sādžā, kas stāv tukšas. Novada centrs gan esot tālu, bet ārsts pieņem tikai Dagdā. Arī skolas vairs nav, jo bērni nedzimst, bet tās telpās izveidota neliela kapela, kur arī pati apmeklē dievkalpojumus. Pašai Janīnai ir trīs mazbērni, kuri mācās Ezerniekos. Tautas nams ir, bet pašdarbība esot pieklususi, toties reizi nedēļā uz ciemu atbrauc friziere. Informācijas badā gan neviens pagastā nedzīvojot, jo Latvijas televīziju skatīties varot bez problēmām.
„Kas grib, var dzīvot arī laukos. Pārāk grezni nebūs, bet galus savilkt var. Agrāk bija daudz smagāk, bet tagad ir tehnika”, saka Janīna. Kopš cūku mēris ieviesis aizliegumu dot cūkām svaigi pļautu zāli, arī izkapts vairs nav vajadzīga, toties novada pļāvēju sacensībās tā lieti noderējusi, jo Janīna sieviešu konkurencē izcīnījusi otro vietu.
Tase smaržīgas zāļu tējas
Ciematā aktīvi darbojas Latvijas sarkanā krusta Krāslavas, Dagdas un Aglonas novadu komitejas Bērziņu nodaļa, kuras vadītāja Lilija Burova ir īsts enerģijas lādiņš. Paralēli darbam savā lielajā piena lopkopības saimniecībā, viņa aktīvi īsteno dažādus labdarības projektus, Sanktpēterburgā apgūst kundalini jogu un ieguvusi pat jogas instruktora sertifikātu. Sastopu viņu bibliotēkā, kur tobrīd notiek vietējo aktīvo sieviešu radošā darbnīca, top eglīšu rotājumi un svētku atklātnītes.
Lilija blakus telpā izrāda savu zāļu tēju valstību, kur tobrīd īpašā iekārtā žāvējas rīvēti āboli. Ar SK, Dagdas novada un Teterevu fonda atbalstu ir īstenotas dažādas ieceres – iegādātas žāvēšanas iekārtas un materiāli tēju iesaiņojumiem, arī dārzeņu un ārstniecisko augu sēklas. Šajā ciemā raža zudumā neiet, jo viss liekais tiekot pārstrādāts. „Veselība nav aptiekā, bet mūsu galvā,” saka Lilija, kura zāļu tējiņu sastāvdaļas izaudzē savā dārzā un vāc pa laukiem un mežiem. Kad pērn rudenī uzkritis pirmais sniegs, kopā ar sievām lasījušas mežā brūklenes un uzdūrušās robežsargiem, kuri viņu skaidrojumu, ka ieradušās ogot, uztvēruši ar sapratni un smaidu.
Zāļu tēju sastāvu meklējušas senās tautas receptēs un izmantojušas arī Dagdas ģimenes ārsta Jevstrahina padomus. Grozā krājas paciņas ar kaltētām tējiņām, sēnēm, āboliem, burkāniem un sīpoliem, kas uz svētkiem tiek dāvinātas vientuļiem pensionāriem, invalīdiem un krīzes situācijās nonākušajiem.
Audzēt dārzeņus, izdalot sēklas, tika aicināti arī vietējie, kuri uz SK nodaļu rudenī sanesuši ap pustonnu ražas. Lilija stāsta, ka dārzeņus izdalījuši daudzbērnu ģimenēm un tiem, kas paši nespēj izaudzēt.
Vietējie iedzīvotāji iesaistās arī savu ciematu apzaļumošanā. Pērn ar vairāku zemnieku atbalstu iegādāti 39 krūmi šķirņu ceriņu, kas tika iestādīti pagastā, bet par iedzīvotāju ziedojumiem nopirkti 40 rožu krūmi. Tagad cilvēki vāc naudu peonijām un flokšiem, lai izdaiļotu savus ciemus.
Lilija jautri attrauc, ka esot vislaimīgākais cilvēks, jo ir ģimene, darbs un daudz darāmā. Viņas meita Larisa ar vīru palīdz strādāt saimniecībā, pati Lilija ir gan grāmatvede, gan zootehniķe un mākslīgās apsēklošanas speciāliste. Viņas mazbērni brauc uz skolu Ezerniekos. „Pagasta autobuss ir ļoti komfortabls, savāc pie pašas mājas un aizved uz skolu. Nav jāiet kilometriem tālu, kā mums bērnībā,” saka Lilija.
Malkojot tasi smaržīgas zāļu tējas, darbīgās SK nodaļas sievietes dalās savās domās par dzīvi pierobežā. Viktorija Koļeita, kura pēc internetā atrastā parauga cenšas noadīt zeķi 21. gadsimta manierē, teic, ka tik spoži nemaz neiet, jo darba nav, ciems tālu no novada centra, līdz skolai 20 km, ārstu nav. Turpretī Ļubova Muižniece smejas, ka dzīve esot pasaka. Viņa šurp pārcēlusies no Rīgas, izpirkusi veco veikala ēku, kur ierīkojusi kūti, audzē govis, vistas un pīles. Viņasprāt, dzīvei šeit nav ne vainas, te esot kluss, vienīgi satiksme slikta. Autobusi kursējot divreiz dienā, taču arī šos reisus draud mazināt, jo braucēju esot maz, taču sievietes atklāj, ka patiesībā autobusu šoferi nedod biļetes, tādējādi izbojājot statistisku. Savukārt bibliotekāre Olga Brenča piebilst, ka ļoti nomāc lielais attālums līdz centram un lielā birokrātija, jo mūsdienīgo tehnoloģiju gadsimtā pēc katra dokumenta vai paraksta jābrauc uz centru, tērējot laiku un naudu ceļam.
Īsi par pagastu
Bērziņu ciems izveidots 1945. gadā Asūnes pagastā, 1990. gadā ciemu reorganizēja par pagastu, bet 2009. gadā pagastu kā administratīvo teritoriju iekļāva Dagdas novadā
Pagasta centrs atrodas Porečjē
Pagasta platība ir 98,1 km2
Pagastā ir 383 iedzīvotāji
- gadā slēdza Bērziņu skolu
- gadā pagastā piedzima viens bērniņš
