Svešais starp savējiem un savējais starp svešiem – tā par sevi teic Latgales disidents Jānis Rasnačs, kurš pēc ilgiem gadiem beidzot ir atzīts par nacionālās pretošanās kustības dalībnieku. Ar lielu pietāti viņš joprojām glabā paša šūto Latvijas karogu, ko astoņdesmitajos gados par spīti reālai iespējai sapūt čekas pagrabos uzkāris kādā pilsētas ielā. Tiesa, tas šūdināts no balta un sarkana materiāla, kāds nu tolaik bijis dabūjams, taču ne jau tas ir galvenais.
Valsts svētkos pie viņas mājas vienmēr plīvo no ASV brīvo latviešu apvienības atsūtītais sarkanbaltsarkanais karogs, ko viņam 1992. gadā pasniedza toreizējais Ministru padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis reizē ar zābaku pāri un 10 000 „repšiku” kā kompensāciju par viņa patriotisko darbību pagrīdē.
Kamēr viņa dzīvesbiedre Lilija gatavo aromātisku zāļu tēju, saimnieks ved pastaigā pa savu nelielo īpašumu, kurā sācis veidot ozolu aleju un gobu parku. Vienā rindā aug vēl no muižkungu laikiem saglabājušies četri vareni ozoli, Jānis lēš, ka vienam no tiem esot vismaz četrsimts gadu, tas esot 3,5 metru apkārtmērā.
Saviem bērniem par piemiņu viņš sācis stādīt jaunu ozolu aleju. Jēkabs, Jozefs, Ariēls, Nataniēls, Sulamīte un Simona ir Rasnaču dzimtas turpinājums un galvenās rūpes, jo svarīgāk par visu esot izaudzināt bērnus par krietniem cilvēkiem, uzskata Jānis. Savulaik viņš dabūjis pastrādāt gan par kapelānu Daugavpils cietumā, gan strādājis putnu fabrikā un citur. Nodibinājis zemnieku saimniecību, ko nosaucis „Purlande” par godu purvainajai apkārtnei, centies īstenot projektus, taču līdz šim neviens neesot atbalstīts. Saimnieks atmet ar roku, jo, lai sāktu saimniekot, vajadzīgs pamatkapitāls, bet viņa vienīgais kapitāls esot bērni.
Visu rakstu lasiet 3. maija numurā.
