Ir uzņēmēji, kuri, attīstot ražošanu vai ražojot produkciju, sapņo par ātru un, pats par sevi saprotams, lielu naudu, bet ir arī tādi, turklāt viņu ir mazāk, kas nodarbojas ar biznesu, kura rezultāti būs redzami tikai pēc vairākiem gadiem. Tāds ir arī Krāslavas novada Kalniešu pagasta iedzīvotājs Saftars Ragimovs.
Kā atvaļinātais karavīrs, saulainajā Azerbaidžānā dzimušais Saftars nokļuva Latvijā, kura visai reti priecē ar labiem laika apstākļiem? Uz šejieni Saftars atbrauca 2011. gadā, lai organizētu un attīstītu biznesu. Šajā pašā gadā viņš no kāda Krievijas iedzīvotāja nopirka Latvijas apstākļiem piemērotu storu dzimtas zivju audzēšanas tehnoloģijas projektu. Īsā laikā klajā laukā tika uzbūvēts objekts un aprīkots ar nepieciešamajām iekārtām, bet 2014. gadā Saftars ielaida baseinos storu un sterlešu mazuļus, kurus iegādājās Polijā.
„Azerbaidžānā, Kaspijas jūrā, mīt dažādas storu dzimtas zivis. Tās mēs labi zinām kopš bērnības un, dažādi pagatavotas, lietojam uzturā. Diemžēl pašlaik savvaļā tās gandrīz nav sastopamas. Daļēji tas arī pamudināja mani uzsākt šo biznesu,” stāsta S. Ragimovs un paskaidro, ka ražošanas galaprodukts būs ikri, turklāt, lai tos iegūtu, zivis netiks iznīcinātas, jo ikrus noslauks.
Ražošanas komplekss aizņem četrus hektārus, šajā platībā ietilpst arī darba telpas (1300 kv. m) – storu un foreļu pavairošanas un audzēšanas cehs, zivju pārstrādes cehs, kura būvdarbi jau ir pabeigti un tiek uzstādītas iekārtas. Ir vēl kāds specifisks - storu dzimtas zivju mākslīgās ziemošanas cehs, kur tās visu gadu tur zemā temperatūrā, pēc tam ūdens temperatūra tiek paaugstināta tiktāl, lai zivis sāktu nārstot, šajā laikā zivis nobriest un var sākt ikru ieguvi. Savukārt galvenajā cehā, kur ūdens temperatūra visu gadu ir 20 grādi, tiks turētas mātītes, pateicoties tām, varēs izaudzēt 7—8 tonnas zivju. Savukārt no šīm mātītēm var iegūt 700—800 kg ikru. Rūpnieciskā ražošana ļaus palielināt apjomu līdz vienai tonnai augstas kvalitātes ikru gadā.
Saftars paskaidroja, ka savvaļā sterlete dzimumbriedumu sasniedz 6—7 gados, store – pēc 7—9 gadiem, savukārt, audzējot mākslīgi, zivis dzimumbriedumu sasniegs divreiz ātrāk.
Arī prezidents
Kompleksam ir autonoma infrastruktūra – elektroapgādei uzstādītas saules baterijas, ūdensapgādi nodrošina artēziskie urbumi, turklāt pāri palikusī elektrība tiek bez maksas atdota elektrotīkliem. Taču zivju barība par lielu naudu jāpērk Dānijā, jo store jau nav karūsa.
Pagaidām uzņēmums vēl neražo produkciju. Nesen bija atbraucis pazīstams speciālists no Krievijas. Viņš secināja, ka zivis pēc pusgada sāks nobriest, tāpēc tās būs jāpārvieto uz citu cehu.
Lai gan komplekss ir milzīgs, šeit strādā tikai trīs speciālisti, - Saftars, sekretārs-grāmatvedis un zivkopis, kurš gan strādā, gan studē Baltkrievijas Valsts lauksaimniecības akadēmijā.
Var gari un plaši stāstīt par „melnā zelta” ražošanas sarežģītību un niansēm, bet no prāta nekādi neiziet galvenais jautājums, -- kas patērēs šo grūti iegūstamo un dārgo delikatesi, vai, runājot vienkāršāk, -- vai Latvijas parastais iedzīvotājs varēs atļauties nopirkt melnos ikrus un – cik tie maksās? „Produkta galvenie patērētāji būs Apvienotie Arābu Emirāti, Francija, Anglija un Itālija. Pēc mūsu mērauklas tas tiešām ir ļoti dārgs produkts. Ikru cena svārstās no 500 līdz vairākiem tūkstošiem eiro par kilogramu,” saka Saftars.
Pilnu rakstu lasiet 17. oktobra numurā.
