Anna Sprūģe ir iecienīta veterinārārste ne tikai Izvaltā, bet arī apkārtējos Krāslavas un Daugavpils novada pagastos. Dažkārt uz saimniecību jābrauc 30--40 km, bieži vien arī nakts stundās, kad nākas modināt vīru Jāzepu vai meitu, lai aizved Annu uz izsaukumu.
Novadnieki Annu Sprūģi pieteikuši balvai „Krāslavas novada gada cilvēks 2017”. Jāteic, ka veterinārārsti tika godināti pirmo reizi. Anna bikli teic, ka vien dara savu ikdienas darbu, bet balvas pelnījuši tie, kas palikuši uzticīgi Latgalei, dzīvo un strādā savā novadā.
Ar dzīvnieku jāparunājas
Veterinārārste stāsta, ka dzīvniekus, līdzīgi kā cilvēkus, piemeklē dažādas slimības, viņi tāpat cieš, tikai nespēj par to pastāstīt. Nostrādājusi savā profesijā 43 gadus, Anna iemācījusies atpazīt šīs sāpes. Lai arī šobrīd viņa strādā vairs tikai par sēklotāju, cilvēki lūdz izārstēt saslimušos lopiņus, saka Anna, izrādīdama instrumentus un iekārtas, kuri ir nepieciešami vetārsta ikdienas darbā.
Runājot par ikdienas darbu, Anna pajoko, ka, par laimi, nav nācies piedzīvot, cik stiprs ir govs kājas spēriens. Viņa cenšas iet kūtī labā noskaņojumā un bez baltā halāta, jo tas nepatīkot nedz lopiem, nedz bērniem, turklāt vispirms ar lopiņu aprunājas, lai viņš ļautos ārstēšanai.
Veterinārārste atzīst, ka viņas darbā netrūkst pārsteigumu, piemēram, govij pirms laika atskrien teliņš. Annai, kura ar vīru jau saposusies braukt uz koncertu, nākas no sava nodoma atteikties un steigties palīgā gotiņai, kura cīnās ar elpas trūkumu. Izvaltā Annu pazīst katrā saimniecībā. Viņu apbēdina, ka daudzviet cilvēki ir izbraukuši vai nomiruši, taču priecē, ka jaunieši pārņem vecāku saimniecības.
Līdz ar pieredzi medicīnisko manipulāciju un medikamentu pielietošanā, Annai ar gadiem izveidojusies arī intuīcija, kas ļoti palīdz darbā. Viņa stāsta, ka arī dzīvnieki raud aiz sāpēm vai tad, ja jūt tuvojamies nāvi. Lai arī ārstei tādos brīžos sirds sažņaudzas, viņa cīnās par sava pacienta dzīvību.
Pilnu rakstu lasiet 6. februāra numurā.
