Vladislavs un Jekaterina Itkači ir vieni no tiem, kuri, ieguvuši izglītību Latvijā un padzīvojuši ārzemēs, tomēr ir atgriezušies, lai dzīvotu un attīstītu lauksaimniecību dzimtenē.
Kāpēc ne ārzemes
Atbildot uz jautājumu, kāpēc Itkači nepārcēlās uz Lielbritāniju, kur dzīvo daudzi Vladislava draugi un paziņas, vai uz Poliju, kur dzīvoja un mācījās Jekaterina, viņi vienā balsī atbild: "Mēs gribam dzīvot šeit!" Vladislavs strādāja ārzemēs, taču tikai tāpēc, lai ātri sapelnītu naudu. Mēģināja iedzīvoties Rīgā, Jēkabpilī, kur dzimusi Jekaterina, un Rēzeknē, Vladislava dzimtenē, līdz pienāca brīdis, kad viņiem vairs nebija šaubu, ka vēlas strādāt savā dzimtajā zemē.
"Kad mēs galīgi izlēmām atgriezties Rēzeknes novada Lipušku ciemā, dvēseli pārņēma brīnumains miers, bet, galvenais, -- radās ticība saviem spēkiem," stāsta Jekaterina. Turklāt, kā atzīmē jaunie zemnieki, tieši šeit radās sajūta, ka viņi virzās uz priekšu.
Sākumā, apsverot plānu pārcelties uz Kaunatas pagastu, Itkači gatavojās audzēt aitas, taču tobrīd viņiem bija maz zemes. Tāpēc nācās steidzami "pārkvalificēties" un audzēt trušus, jo tiem četru hektāru bija gana.
Mēģinājumu un kļūdu metode
2015. gads bija veiksmīgs – Rēzeknes novadā, ja bija uzrakstīts kvalitatīvs projekts, piešķīra naudu lauksaimniecības attīstīšanai. Itkači to uzzināja nejauši, taču laikus, un sāka rakstīt projektu. Tas bija diezgan viegli, saka dzīvesbiedri, droši vien tāpēc, ka viņi skaidri zināja, kas tieši ir nepieciešams sākumam. "Sarežģītākais uzdevums bija projekta prezentācija," smaidot stāsta Vladislavs, "man ir bail uzstāties publikas priekšā."
Jaunie uzņēmēji saskārās ar standarta grūtībām. Izgatavojot trušu būrus, ir jāizmanto noteikta veida režģis, savukārt būriem drīkst būt tikai standarta izmēri. Jāpiebilst, ka vajadzīgo režģi Vladislavs atrada tikai Rīgā. "Viegli bija tikai dot vārdus "galvenajām" trušu mātītēm," smejas Jekaterina, "bērni lika lietā fantāziju, un tagad mums ir trusene Marfuša, Sniegbaltīte u.c." Sešgadīgā Anna un trīsgadīgais Mihails palīdz vecākiem kopt trušus.
Dzīvesbiedri ik dienu pilnveido savas zināšanas trušu audzēšanā. Viņi izlasījuši milzumdaudz literatūras, mācījušies daudzos kursos, saņēmuši sertifikātus, neiztika arī bez internetā pieejamā milzīgā informācijas apjoma, kura dažkārt ir pagalam pretrunīga," stāsta Jekaterina un Vladislavs. Taču daudz kas jāapgūst praksē, saskaroties ar noteiktu problēmu. Tagad viņi runā par to mierīgi un uztver filozofiski, taču ir nācies piedzīvot arī daudz nepatīkamu brīžu. "Visu apguvām paši," atzīst Vladislavs, "dažkārt mācījāmies no bēdīgas pieredzes – kā nepārbarot trušus, ko darīt, lai nenosaltu mazuļi utt."
Itkači stāsta, ka pēc trušiem ir liels un dažāds pieprasījums. Pirmais varētu būt "vizuālais". Uz trušiem taču gribas skatīties, tos noglaudīt. Jau trīs gadus pēc kārtas trušus"ielūdz" uz Festivālu parku Rēzeknē gan Ziemassvētkos, gan rudens ražas svētkos, savukārt Lieldienās truši priecē Kaunatas pagasta bērnus. Šiem pasākumiem Vladislavs pats izgatavoja "izbraucamo" namiņu un aplociņu.
Pilnu rakstu lasiet 6. aprīļa numurā.
