Pirms divam nedēļām visā Latvijā norisinājās pasākums „Satiec savu meistaru!”. Raiņa mājā Berķenelē pulcējās Latgales un Sēlijas rokdarbnieces, laimācītos darināt senas sievu galvassegas.
Ilūkstes Bērnu un jauniešu centra rokdarbu kluba „Dzīparu namiņš” dalībnieces kopā ar Raiņa mājas vadītāju Inesi Bērziņu dalījās pieredzē to valkāšanas tradīcijās, bet Daugavpils meistares Rasmas Ivbules vadībā kopīgiem spēkiem tapa grezna aube ar mežģīnēm, kas paliks Raiņa mājā, lai var rādīt apmeklētājiem.
Glabā senču tradīcijas
Kāpēc šoreiz tāda uzmanība tieši senajām galvassegām? Inese Bērziņa atzīst, ka mūsdienās tās patiesi ir aktuālas vien pašdarbniekiem, kas pošas uz dziesmu un deju svētkiem, taču tās ir svarīga mūsu kultūras mantojuma daļa, kuras saglabāšanai Raiņa mājā Berķenelē tiekot veltīta īpaša uzmanība.
Pētot kāzu tradīcijas, kad pusnaktī līgava savas svētku drānas maina pret saimnieces tērpu, Inese sapratusi, ka jaunieši senās ierašas nezina un nesaprot. Tamdēļ radās doma sasaukt meistares, lai viņas dalītos savās atmiņās un padomos, kā Sēlijā un Latgalē senāk tika sieti galvas auti un šūtas aubes. „Tā nebija tikai galvas rota, bet tērpa sastāvdaļa ar savu misiju – sakārtot un noslēpt matus. Aube sievietes galvā bija zīme, ka viņa pieder konkrētam vīrietim un ir viņa saimniece. Ja grib cita priekšā dižoties, tad velk vainadziņu,” saka Inese. Galvassegas tika darinātas no linu auduma ar skaistu izšuvumu, vienmēr rūpīgi izgludinātas, bet to baltā krāsa liecinot par valkātājas cēlumu, iznesīgumu un dvēseles tīrību.
Katram novadam ir sava raksturīga galvassega. Inese Bērziņa dejo Daugavpils vidējās paaudzes deju kolektīvā „Saime”, kurā dejotājas nēsā pašu darinātus galvas autus un pārpierus. Auti šūdināti no pusotru metru gariem un 50 cm platiem linu dvieļiem, un izrotāti ar mežģīnēm. Savukārt pārpierus visām dejotājām uzmeistarojusi dejotāja un rokdarbniece Ligita Stašāne. Viņas darbs esot tik skaists, ka par tiem ieinteresējušies arī Rīgas dejotāji, kuru repertuārā ir Latgales dejas.
Inese stāsta, ka līdzīga aubei ir torņcepure -- tā ir nedaudz spicāka par aubi un rotāta ar īpaši skaistu mežģīni. Šādu greznu torņcepuri Inese pasūtījusi pie Rīgas meistarēm, lai pilnībā nokomplektētu savu tautas tērpu, ko veidojusi autentisku savas vecmammas dzimtajā pusē Ziemeļvidzemē valkātajiem tērpiem.
Pilnu rakstu lasiet 13. aprīļa numurā.
