„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 26. aprīlis
Piektdiena
Alīna, Rūsiņš, Sandris
+5.4 °C
skaidrs laiks

Šaudīties ar lāzeru ieročiem var ne tikai virtuāli

Aleksejs Šlapkovs // Foto: Dinija Jemeļjanova

Droši un nesāpīgi pašaudīties, izrādās, ir iespējams. Aleksejs Šlapkovs ar sievu Ņinu, bērniem un mazbērniem Daugavpils novada Demenes ciemā izveidojuši izklaides vietu „Lazzer tag Vizbuļi”, kur patronu vietā spēles gaitā pretinieks tiek ievainots ar nekaitīgu lāzerstaru.

„Esmu ievainots” - paziņo balss no ierīces, kas ir uzlikta galvā. A. Šlapkovs, izrādot spēles laukumu un spēlētāja ekipējumu, gan uzreiz bilst, ka tas nenozīmē spēles beigas. Dzīvību var „atjaunot” konkrētā kontrolpunktā.

„Lazzer tag” jeb lāzerpeintbols ir šaudīšanās spēle, kas nerada sāpes un neatstāj pēdas. Tā ir alternatīva ne tikai šaudīšanās spēlēm virtuālajā realitātē, bet arī ar krāsu pildīto želatīna bumbiņu peintbolam, kas plankumus nereti atstāj gan uz apģērba, gan ādas. „Lazzer tag Vizbuļi” izveidei Šlapkovi iegādājušies divpadsmit komplektus. Spēles dalībnieka ekipējums ir josta ar raidītāju, kas jāsien ap galvu un infrasarkano lāzeru šaujamierocis. Viss pārējais – apģērbs un apavi – pēc  spēlētāja izvēles. Atšķirībā no datorspēlēm, šeit šaudīties nevar bezgalīgi, lāzerpistole jāpārlādē. A. Šlapkovs skaidro, ka spēlēt var arī divatā - viens pret vienu, vai arī divas komandas, kā arī „katrs par sevi”.

Koka konstrukcijas izvietotas pakalniņā, bet spēles laukums ir neierobežots

Vēl, atšķirībā no peintbola, šo spēli var spēlēt bērni jau no sešu gadu vecuma. Aleksejs tos sākotnēji iegādājies saviem mazdēliem. „Bijām iepriekš Rīgā, puikas spēlēja šo spēli, un tā iepatikās,” skaidro vectēvs. Ģimene dzīvo Daugavpilī, bet uz lauku mājām Demenes ezera krastā zēni brauc atpūsties vasarā. Turpat pļavā Aleksejs arī izveidojis spēles laukumu – slēpties no pretinieka var gan aiz krāsainām koka konstrukcijām, gan krūmos ezera krastā, gan aizskriet uz tuvējo mežu. „Visinteresantāk ir spēlēt krēslā vai pat naktī, kad tumsā lāzera gaismu šāviņi izskatās spilgtāki,” stāsta A. Šlapkovs. Spēles gaitu var ietekmēt arī laika apstākļi. Lietū gan saimnieki neiesaka spēlēt, lai gan ierīces ir mitrumizturīgas.

Veidojot šo ģimenes biznesu, Šlapkovi paredzējuši, ka, iespējams, biežāk brauks tieši skolēnu grupas, lai gan spēle nav paredzēta tikai bērniem. Tā varētu būt saistoša arī jauniešu grupiņām, pieaugušajiem, emocijas spēlē izlādēt var arī laulātie. Vieni no pirmajiem, kas izmēģinātāja jauno trasi, bija hokeja komandas dalībnieki, kuru vidū ir arī A. Šlapkova mazdēli. „Tagad arī pāris gadus nebūs jāuztraucas, kur mazdēliem svinēt dzimšanas dienu,” smejas vectēvs.