Bebrenes pensionētā skolotāja Valērija Puida šogad Latvijas Republikas Proklamēšanas 100. gadadienas svinīgajā pasākumā saņēma Atzinības rakstu par ieguldījumu Latvijas valsts neatkarības atjaunošanā. Tautas atmoda bija latviešu revolūcija toreizējā Padomju Savienībā, uzsver Valērija.
Jānis Žugovs publicēja paziņojumu
Valērija Puida lepojas, ka varēja būt klāt Latvijas valsts atdzimšanā. Viņa neatkarīgas valsts idejas atbalstītājiem pievienojās 1987. gadā, pateicoties toreizējam Daugavpils teātra direktoram Jānim Žugovam. Viņš bija publicējis laikrakstos paziņojumu, ka 23. augusta vakarā Daugavpils teātrī notiks Tautas frontes (TF) sapulce. „Pateicoties laikraksta „Padomju Jaunatne” žurnālista Jura Blaumaņa rakstiem, jau 1985. gadā ar Bebrenes vidusskolas skolēniem iztirzājām jaunatnes tēmas. Toreiz jaunākais dēls Andis bija vēstures skolotājs Bebrenes lauksaimniecības tehnikumā un abonēja žurnālu „Ogoņok”. Tur bija rakstīts par visiem tiem šausmu darbiem, kas notika PSRS. Es izlasīju par Kuropatu masu kapiem pie Minskas, kur 65 ha lielā platībā apbedīti politiskie ieslodzītie. Viņus nošāva čekisti 1941. gadā. Kad es to visu izlasīju, biju jau gatava karotāja,” teic Valērija.
Atgriežoties pie stāsta par tikšanos ar J. Žugovu viņa kabinetā teātrī 1987. gadā, Valērija atminas, ka viņi runāja par tautas atmodināšanu. Pārbraukusi mājās, Valērija vienojās ar toreizējo pagasta priekšsēdētāju Ināru Vilciņu par sapulci klubā un uzlika paziņojumu uz sludinājumu dēļa. Atnākuši cilvēki 30, tostarp vidusskolēni. Viņa aicinājusi bebreniešus stāties Tautas frontes atbalsta grupā. Toreiz iestājās 11 cilvēki, pirmais bija 10. klases skolēns Plinte. „Tāpat iestājās mūsu slavenā novadnieka, Nacionālo bruņoto spēku orķestra diriģenta Daiņa Vuškāna tēvs. Vēlāk Tautas frontes atbalsta grupas vadību pārņēma Stefans Rāzna, jo es biju pensijā, ”stāsta Valērija.
Stājas pretī interfrontei
Valēriju bieži aicināja ekskursijās un uz sapulcēm Daugavpils darba un kara veterāni. Kādā sapulcē par Viktora Krūmiņa deleģēšanu darbam PSRS Augstākajā padomē, kas notika 1987. gadā, veterāni, galvenokārt interfrontes atbalstītāji, ļoti kareivīgi izteikušies par rakstnieci, žurnālisti un Tautas frontes aktīvisti Marinu Kosteņecku, kura toreiz daudz braukājusi pa Latgales pagastiem un pilsētām, lai atbalstītu Tautas frontes aktīvistus. Valēriju tāda necieņa esot ļoti sarūgtinājusi, tāpēc viņa izgājusi pilnās zāles priekšā un sākusi aizstāvēt M. Kosteņecku, stāstīt par attieksmi pret latviešu valodu Daugavpilī, kur pārdevēji veikalā latviski nesaprot. „Tāpat teicu, ka noliecu galvu kara dalībnieku priekšā, jo ir izbristas asins jūras un redzētas ciešanas.
Pilnu rakstu lasiet 23. novembra numurā.
