mazu gabaliņu dzīves, es droši vien neteiktu visu, ko domāju, bet noteikti domātu, ko saku,” šis ir citāts no savulaik kādā peruāņu avīzē publicētas poēmas “Gabriela Garsijas Markesa atvadu vēstule”. Daugavpils novada Kultūras centrā “Vārpa” teātra studija “Mode H” uz tās balstījusi savu jaunāko izrādi “… ja vien man būtu…”.
Lai gan autora vārdi ir nožēlas pilni, tie rada vēstījumu, kas lasītājus, kā arī izrādes “… ja vien man būtu…” skatītājus, aicina aizdomāties par to, kā ikdienas praktiskumā bieži piemirstas veltīt laiku cilvēcības pamatam – mīlestības, brīvības un sapratnes izpausmēm. Zīmīgi, ka par to atgādina tieši teātra studija “Mode-H”, apvienība, kurā pulcējušies dažāda vecuma ļaudis ar dažādu dzīves pieredzi -- septiņi trupas dalībnieki ir cilvēki ar īpašām vajadzībām.
Konkrētā izrāde, kā arī savā ziņā trupas darbība atspoguļo atziņu, ka dzīves pamatvērtības visiem ir vienādas, līdz ar to ikvienam ir jābūt iespējai izpausties radoši un socializēties, ja vien ir tāda vēlme.
Vienlīdzība un vienkāršība atspoguļojās arī izrādes scenogrāfijā – skatuve viscaur noklāta ar melnu materiālu, arī paši aktieri tērpušies melnās drēbēs, bet apgaismojums veidots tumši zilā tonī. Vienīgais, kas uz skatuves izceļas, ir no griestiem nolaistās līmlentes, kurās sapītie tēli atspoguļo ideju, ka esam lupatu lelles, marionetes.
Visu rakstu lasiet 22. februāra numurā.
