Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2019. gada 18. jūlijs
Ceturtdiena
Rozālija, Roze
+10.8 °C
apmācies

Daugavpilī atceras 1949. gada notikumus

Pirms septiņdesmit gadiem 25. martā pēc padomju varas lēmuma no Latvijas uz Sibīriju tika izvesti aptuveni 43 000 cilvēku. Šīs represijas skāra apmēram 2000 daudznacionālās Daugavpils iedzīvotāju.

„Tas viss aizmirsīsies vien tad, kad es būšu aizvērusi savas acis uz mūžu,” saka Antoņina Sauka,  stāstot par 1949. gada 25. martā, kā arī turpmākajos mēnešos un izsūtījumā pavadītajos gados piedzīvotajām šausmām. Visu ģimeni kopā ar trim bērniem no Bebrenes pagasta izveda uz Omsku. Antoņinai tobrīd bija seši gadi, vecākais brālis beidza pirmo klasi, savukārt jaunākajam brālim bija vien seši mēneši. Ar viņu saistās Antoņinas spilgtākās atmiņas izsūtījuma laikā. Lai ceļā kaut cik parūpētos par mazo bērnu, viņas māte paķēra līdzi nelielu bļodu. Sargkareivis no visa spēka iespēra ar kāju pa to, līdzi ņemt neko neļāva. Pēc tam ģimene mocījās un cieta badu, gan garajā ceļā, gan ilgajos gados svešumā.

Longina Korminska-Sokoļska cieta citu represiju laikā. 1945. gadā uz Kanskas nometni netālu no Krasnojarskas tika izsūtīts viņas tēvs Jānis Daukste, kurš tur pēc gada nomira. „Pēc Pirmā pasaules kara un gūsta viņam izdevās atgriezties dzimtenē, tēvs Laucesas pagastā uzcēla māju, iekopa saimniecību, viņam bija liela ģimene,” stāsta Longina. Taču ierastais dzīves ritējums sabruka vienā dienā. L. Korminska-Sokoļska atceras, kā daudzbērnu ģimene centās izdzīvot bez apgādnieka, tāpēc arī viņai ir nozīmīgs 25. marts – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena.

Daugavpilieši cenšas neaizmirst komunistiskā terora šausmas. Kopš 1990. gada Daugavpilī darbojas Politiski represēto klubs, kurā apvienojušies visi padomju laikos cietušie pilsētnieki. Savukārt ar pilsētas vadības un organizāciju atbalstu ik gadu 25. martā notiek piemiņas pasākumi.