Tikai nedaudzi Ludmilas Šeņavskas paziņas un draugi zina, ka, izņemot uzņēmējdarbību un pasniedzējas darbu, viņai ir arī „cita dzīve”. Tajā, izmantojot savu meitas uzvārdu, viņa raksta grāmatas ironiskā detektīva žanrā.
Ludmilas pirmā izglītība liecina, ka pievēršanās literārajai daiļradei nebūt nav nejaušība. Daugavpils Universitātē (tolaik – pedagoģiskajā institūtā) viņa studēja krievu filoloģiju. Ludmilai paveicās – viņa mācījās Krievu literatūras katedras „klasiķu” laikā, kad tur par pasniedzējiem strādāja Josifs Dubašinskis, Lija Levitāne, Fjodors Fjodorovs un citi.
Taču dzīve iegrozījās tā, ka lielāko tās daļu Ludmila veltīja nevis burtiem, bet skaitļiem: „Pēc institūta absolvēšanas nostrādāju skolā trīs gadus. Tie bija deviņdesmitie gadi, kad visur valdīja juceklis.” Ludmila aizgāja no skolas, pabeidza grāmatvežu kursus un sāka strādāt un pilnveidoties gluži citā – finanšu jomā. Viņa pilnībā pievērsās „naudas un skaitļu” pasaulei, ar laiku Ludmila ieguva maģistra grādu ekonomikā un jau sen strādā par pasniedzēju Baltijas Starptautiskajā akadēmijā. Darbs ar studentiem rakstniecei sagādā baudu: „Atšķirībā no skolēniem, studenti mācās apzināti, un man ir viegli nodibināt ar viņiem kontaktu.” Turklāt tas ir savstarpēji. Pirms dažiem gadiem Ludmila saņēma Izglītības un zinātnes ministrijas Goda rakstu kā labākā Baltijas Starptautiskās akadēmijas pasniedzēja pēc studentu aptaujas rezultātiem.
Ludmila pati brīnās, kā viņai, filoloģei, izdevās pilnībā pārkvalificēties. L. Šeņavska uzskata, ka tas notika dzīves apstākļu ietekmē. Taču, uzzinājusi, ka viņas vectēvs bijis grāmatvedis revidents, Ludmila nodomāja, ka sava loma šeit bijusi arī gēniem.
Visu rakstu lasiet 5. aprīļa numurā.
