Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2019. gada 18. oktobris
Piektdiena
Erlends, Lūkass, Rolanda, Rolands, Ronalds
+14.2 °C
apmācies

„Tēva mājas” turpina skanēt arī tālajā Amerikā

Kā trimdas latviešu mūzikas leģenda Ilmārs Dzenis pavada mūža nogali saulainajā Floridā?

 „Virši zied”, „Kā pa miglu”, „Skaista ir jaunība”, „Mīlu mazo Lulu” – jau izlasot vien šo dziesmu nosaukumus, galvā sāk skanēt jestra melodija. Amerikas latvieša Ilmāra Dzeņa dziesmas savulaik kalpoja par līksmes avotu tautiešiem trimdā, vienoja vietējos Latvijā laikā pēc Atmodas un arī mūsdienās reti kurš latvietis neatpazīst „lipīgos” šlāgermūzikas meldiņus. To autors un izpildītājs šobrīd mūža nogali pavada Amerikas Savienotajā Valstīs, Seintpītersbērgas pilsētā Floridas štatā ar pārliecību, ka veiksmīgi „iestrēdzis” 39 gadu vecumā.

Tuvāk bērnībai nekā vakardienai

 „Tagad man ir 39 gadi, ne vairāk,” joko mūziķis. Par saviem ilgdzīvošanas eliksīriem viņš uzskata mūziku un sportu, joprojām 87 gadus vecajam vīram patīk uzspēlēt futbolu, tenisu, pingpongu. Runājot par sportu, viņš atsauc atmiņā laiku, kad pēc Ilinoisas universitātes absolvēšanas Ilmārs iesaukts armijā un nosūtīts dienēt Aļaskā. Tur, savukārt, viņam izdevies pierādīt savas hokejista prasmes. „Labi slidot biju iemācījies jau Latvijā. Amatieru līmenī guvu šeit augstus sasniegumus.”

Uzsākot sarunu, Ilmārs atzīst, ka bērnībā piedzīvoto šobrīd vieglāk atsaukt atmiņā nekā to, kas noticis vakar: „Abi mani vecāki bija skolotāji, bet tēvam bija arī saimniecība – 20 hektāri Sventes pagastā. Tā nu mācību gads aizritējis skolās, bet vasarā visi sabrauca strādāt lauku darbus. Mamma kādu laiku strādāja Priedainē, Krāslavā, tēvs citur.” Pēdējie pirms trimdas gadi gan pavadīti Jelgavā, no kurienes abi ar māti emigrējuši 1944. gada pavasarī, Ilmārs tad bija 13 gadus vecs. Vēl dzīves laikā, it īpaši mūziķa karjeras aspektā, nozīmīga izrādījās bērnībā apgūtā krievu valoda. „Krāslavā mana auklīte bija krievvalodīgā un Sventē kara laikā pie mums dzīvoja krievu bēgļi. Iemācīja arī pāris sulīgākas frāzes,” Ilmārs atsauc atmiņā pāris skaitāmpantiņus.

Tēvs palika Latvijā, pēc tam viņš deportēts uz Sibīriju, taču pēc sešiem gadiem izdevās atgriezties. „Viņš bija bargs tēvs, bet mamma atkal bija ļoti mīļa, arī laba pavāre. Eslingenas bēgļu nometnē strādāja par kopgalda vadītāju, es Vācijā iesāku un pabeidzu latviešu vidusskolu,” Ilmārs atzīmē, ka līdz ar to katrs izglītības līmenis iegūts citā valstī. Vācijā pagājuši seši gadi, līdz abi ar māti saņēmuši atļauju emigrēt tālāk, uz ASV. „Sākumā braucām uz Venecuēlu, tur izlaida daļu bēgļu. Tieši Jāņu vakarā, 1950. gada 24. jūnijā, iebraucām Ņujorkas ostā,” atminas Ilmārs, „uz kuģa man paveicās – pienāca klāt galvenais pavārs un piedāvāja darbu virtuvē. Kopā ar draugu mazgājām traukus, toties varējām ēst, ko vien gribējām – gaļu, steikus!”

Latvietība Amerikā

Saviem vecākiem Ilmārs bija vienīgais bērns, bet no tēva puses viņam bija trīs pusmāsas un pusbrālis (par uzņēmēju Visvaldi Dzeni „Latgales Laiks” rakstīja 2018. gada 1. jūnijā). Ar tagadējo sievu Silviju Ilmārs iepazinās „Čikāgas piecīšu” turnejas koncertā Sidnejā, Austrālijā. 5. septembrī abi svinēs 49. laulības gadadienu. Abi joprojām ir aktīvi Floridas latviešu kopienas biedri, apciemo draugus vai rīko viesības savās mājās. „Žēl gan, ka mūsu paliek aizvien mazāk. Vecākā latviešu paaudze strauji izmirst, to varēja redzēt Jāņu svinībās. Bet nākamajām paaudzēm latvietība jau nozīmē pavisam ko citu…”. Nesen Floridas latviešu biedrība pārdevusi ēkas, tagad pasākumiem īrē telpas.

Floridā abi iekārtojušies jaunā, klusā rajonā Seintpītersbērgas pilsētā Floridas štatā, un arī dzīve sniegotajā Čikāgā palikusi aiz muguras. Tur gan dzīvo Ilmāra meita Sandra ar ģimeni, un, tā kā arī viņas vīra saknes ir Latvijā, mazbērni uzauguši latviskā garā, arī valodu pārzina, lai gan paši nemaz Latvijā savā mūžā nav viesojušies. Savukārt Silvijas dēls apprecējies ar itālieti, un viņa bērni latviešu valodu nemāk.

Novēl uzņēmību

Uzturlīdzekļus labklājībai vecumdienās izdevās sakrāt, darbojoties nekustamā īpašuma biznesā. Spēka gados Dzeņu pāris bieži ceļoja ar kruīza kuģi, vairākas reizes viesojās Karību jūras salās, Vidusjūras valstīs. Savukārt Latvija krustām šķērsām izbraukāta deviņdesmitajos gados, koncertējot kopā ar Rīgas Radio orķestri un „Emburgas zēniem”. Pavisam Latvijā sniegti 175 koncerti, uz lielākām un mazākām skatuvēm, bet pēc tam uzsākta tūre pa ASV un Kanādu, uzstājoties dažādos vietējo latviešu kopienu centros.

Pēdējo reizi Latvijā Dzeņu pāris viesojies sen, pirms vairākiem gadiem. Pēc neatkarības atjaunošanas apmeklējot dzimto pusi, redzētais sagādājis vilšanos. „Vecās mājās izskatījās neapdzīvotas, šķūnis pie mājām – nodedzis. Atceros, ka tēvs tur kara laikā paslēpa klavieres,” tāpēc arī doma par atgriešanos Latvijā uz pastāvīgu dzīvi nebija saistoša. Ilgāku laiku Daugavpils pusē izdevies pavadīt 1992. gadā, kad Višķos notikusi trimdas latviešu nometne 3x3.

Vēlreiz atminoties bērnību, Ilmārs atzīmē, ka mamma mudinājusi dēlu apgūt klavierspēli, tomēr mūzika, līdz Ilmārs pievienojās „Čikāgas piecīšiem”, drīzāk bijusi vaļasprieks, nevis darbs, karjera. „Man vienmēr patikusi ritma un deju mūzika. Klasiskā – nē. Muzikālās izglītības man nav, bet Vācijā pašmācības ceļā apguvu klarnetes spēli.” Uzsākot dzīvi ASV, ierobežojis arī trūkums. „Nauda jāmāk taisīt. Iebraucām Ņujorkas ostā, un mammai izsniedza trīs dolārus, pārējais iztikai bija jānopelna pašiem,” Ilmārs atsaucas uz amerikānisko dzīvesziņu un cer, ka arī latvieši Latvijā aizvien vairāk sāks realizēt savu uzņēmīgumu.

Ilmārs Dzenis:

  • Dzimis 1931. gada 5. decembrī
  • ASV strādājis par būvinženieri, darbojies arī nekustamā īpašuma tirgū
  • Šlāgermūzikas un kantrimūzikas žanrā sarakstījis apmēram 200 dziesmas, izdevis gandrīz 20 albumus. Koncertējis ar „Čikāgas piecīšiem”, „Emburgas zēniem”
  • „ Par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā” Ilmāram Dzenim piešķirta „Latvijas mūzikas ierakstu Gada balva 2010”. Saņēmis arī Atzinības krustu

Darbistabā par mājām atgādina māsasvīra, Daugavpilī dzimušā un Ilūkstē par fotogrāfu pirmskara laikā strādājušā Staņislava Kreica glezna, kur iemūžināts skats uz tēva mājām