Skarbais latgalietis. Tā pats sevi nodēvē Māris Astičs, tomēr sarunas beigās piekrīt, ka pēdējos gadus dzimto Ilūkstes, Dvietes pusi ierasts identificēt kā Sēliju, nevis Latgali. Strādājot Rīgā un vadot Restorānu servisa skolu, kā arī restorānu „Ferma”, viņam saistošāks kļuvis piedzīvotais ārvalstīs, nevis vietējie strīdi. Tiem, kas šobrīd, līdzīgi kā Māris pirms 14 gadiem, šajā septembrī iesoļo kādā pavārskolā, lai uzsāktu karjeru ēdināšanas biznesā, viņš iesaka bruņoties ar gribasspēku, neizsīkstošu vēlmi strādāt un stipriem nerviem.
Privātskolai -- savs restorāns
Restorāns „Ferma” atrodas Rīgas daļā, ko dēvē par Kluso centru. Tuvojoties restorānam no sētas puses, nākas atskārst, ka tur notiekošo gan nevar raksturot kā kaut ko „klusu” – virtuvē ne vien šķind trauki un ceļas tvaiki, bet skaļās balsis un emocionālā vārdu apmaiņa liecina arī par darbinieku „cepšanos un vārīšanos”. „Fermas” šefpavārs Māris Astičs skaidro, ka tur top ēdienu sagataves pieciem pasūtījumiem, kā arī tikko ir atvēries restorāns, tāpēc darbs rit pilnā sparā. Nekas gan viņa tonī neliecina, ka šāds darba stils būtu kas neparasts vai nevēlams viņa vadītajā virtuvē.
Restorāns strādā sešas dienas nedēļā, ēdināšanas pakalpojumus te nodrošina 35 darbinieku kolektīvs. Daudzi no pieredzējušajiem darbiniekiem tepat, blakus ēkā, nodarbināti arī otrā M. Astiča vadītajā iestādē – Restorānu servisa skolā. To viņš, puisis no laukiem, pavārs ar nepilnu desmit gadu pieredzi, kopā ar tēvu sāka pārņemt 2013. gadā. Restorānu servisa skola ir privāta izglītības iestāde profesionālās izglītības programmu īstenošanai. „Tā nu sanācis, ka šī ir pirmā pavārskola Baltijā, kurai ir savs restorāns,” stāsta Māris, „tas gan nenozīmē, ka restorānā strādā tikai praktikanti. „Fermā” strādā nozares vadošie speciālisti, kuri līdz ar to iesaistās arī jauniešu skološanā.” Sadalīt savu uzmanību vienmērīgi starp skolu un restorānu ir grūti, tāpēc Mārim ir vēl trīs palīgi jeb vietnieki -- šefpavāri.
„Ja man jautā, vai privātskola ir bizness, es atbildu, ka tas ir hobijs.”
Savulaik Māris nonācis pie atklāsmes, ka vēlas kaut kur ieguldīt, kā sasniegšana nozīmētu risku. „Strādāju labā restorānā, saņēmu stabilu algu, dzīve nostabilizējās. Un tad jāizvēlas, ko vēl darīt. Citi izvēlas ceļot, kāds iegulda automašīnā, kas vienkārši izklaidēs. Bet es gribēju ieguldīt attīstībā, izaicinājumā,” stāsta pavārs. Un šis izaicinājums ir nevis pēc iespējas lielāka peļņa, bet gan kvalitatīvi apmācīti jaunie pavāri un restorānu speciālisti. „Bērnībā teicu, ka nekad negribu būt skolotājs, jo man vecvecāki, vecāki bija skolotāji, bet laikam nekur tālu no tā neesmu aizmucis.” Strādājot restorānā, viņš apzinājies, ka bez jauno kolēģu apmācīšanas neizveidos sev labu komandu un izglītības trūkums bieži vien ir acīmredzams kavēklis.
Visu rakstu lasiet 13. septembra numurā.
