„Sēlija var tikt definēta dažādi: gan kā senās sēļu cilts izplatības areāls, gan kā etnogrāfisks novads ar mīkstajām, sēliskajām izloksnēm, gan kā kultūrvēsturisks novads ar īpatnēju mentalitāti, ar savām kultūrvēsturiskām īpatnībām. Taču tas ir arī potenciāls administratīvi teritoriāls veidojums — apgabals, apriņķis, novads.” Tā 1999. gadā, 1. Sēlijas kongresa priekšvakarā, laikrakstam „Latvijas Vēstnesis” rakstīja akadēmiķis Jānis Stradiņš. To, cik sekmīgi Sēlijas ideja lolota 20 gadu garumā, varēs vērtēt rīt, 28. septembrī, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kur tiek rīkots pasākums „Sēlijai būt”. Tam savu kontekstu piešķir arī gaidāmā administratīvi teritoriālā reforma (ATR).
Nošķeltie austrumi
Pasākumu organizē Sēlijas novadu apvienība – septiņas pašvaldības. Tādējādi var apgalvot, ka mūsdienu Sēlijas robežas novilcis Jaunjelgavas, Neretas, Viesītes, Salas, Jēkabpils, Aknīstes un Ilūkstes novads. Ilūkstes novada domes priekšsēdētājs Stefans Rāzna stāsta, ka piebiedroties aicinātas arī citas pašvaldības, piemēram, Daugavpils novads, bet tās atteikušas.
Atskatoties vēsturē, situācija skaidrāka nekļūst. „Sēlijai nav skaidri izteiktu robežu,” komentē Daugavpils Universitātes profesors, vēsturnieks Henrihs Soms, „liela seno sēļu teritorija mūsdienās ir Lietuvā, agrākā Ilūkstes apriņķa austrumu gals Daugavas kreisajā krastā (Kaplava) nav raksturīgs sēļu novads, nenoteikta ir arī Sēlijas un Zemgales robeža. Vienīgais izņēmums – dabiskā robeža ar Latgali pa Daugavu.” Pēc Latvijas dibināšanas šajā teritorijā ietilpa divi apriņķi ar centru Jaunjelgavā un Ilūkstē. Mūsdienu Ilūkstes novads aptver mazāk nekā trešdaļu bijušā apriņķa teritorijas, lielākā tā daļa atrodas Daugavpils novadā. Tie ir deviņi pagasti. Aptaujājot to pārvaldes vadītājus, izkristalizējas novērojums, ka šajās Sēlijas austrumu teritorijās iedzīvotāju etniskais sastāvs ir pārāk dažāds, lai šajā sadrumstalotībā varētu identificēt izteiktu sēlisko piederību.
19. gadsimtā Sēliju saistīja ar Poļu Inflantiju (tagadējo Latgali), jo dižciltīgo dzimtu īpašumi bija abos Daugavas krastos. Par to, ka tas atstājis zināmas sekas vēl līdz mūsdienām, netieši liecina tautas skaitīšanas dati par latgaliešu valodas lietojumu. Jēkabpils un Ilūkstes novadā latgaliešu valodā runājošo īpatsvars 2012. gadā bija 10--25%.
Visu tekstu lasiet 27. septembra numurā.
Komentāri