Aiva Karāhmete Latviju atstāja vienā no pirmajiem tautiešu emigrācijas viļņiem uz Rietumeiropu šī gadsimta sākumā. Vācijā pavadīti 16 gadi, kuru laikā svešumā gan ne brīdi nav izdevies rast māju sajūtu, bet tagad, nu jau ilgāk nekā gadu, viņa dzīvo Daugavpilī. Aivas pieredze liecina – no dzīves likstām un grūtībām nevar izvairīties ne dzimtenē, ne svešumā.
Izvēle starp darbu un izglītību
„Izveidojusies dīvaina sakritība – aizbraucu un atgriezos vienā un tajā pašā datumā, 12. aprīlī. Tikai pa vidu ir 16 gadi,” stāsta Aiva. Šajā laikā uzkrāta bagātīga dzīves pieredze, bet vienu lietu gan ārzemēs nav izdevies sasniegt – iegūt izglītību. Tādēļ gan Aivas, gan viņas astoņus gadus vecās meitas Merijemas galvenā nodarbošanās šobrīd Latvijā ir mācīšanās. Merijema tikko uzsāka skolas gaitas 2. klasē, Aiva tikmēr apņēmusies šajā mācību gadā iegūt savulaik nepabeigto vidējo izglītību, tāpēc apmeklē vakarskolu. Meitai dzimtā ir vācu valoda, tāpēc latviešu valodas apgūšanai pirmajos skolas gaitu mēnešos pērn nācās pievērst lielāku uzmanību, taču skolotāji bijuši atsaucīgi, un, lai gan aizvien ir vārdi, kurus Merijemai esot grūti izrunāt, mācības problēmas nesagādā.
Arī Aivai ir labas sekmes mācībās. „16 gadu vecumā nolēmu, ka jāiet strādāt. Sāku kā mācekle Daugavpils ķīmiskās šķiedras rūpnīcā,” Aiva skaidro, ka nāk no daudzbērnu ģimenes un finansiālais stāvoklis tolaik nebija iepriecinošs. Ilgi gan tur pastrādāt neizdevās, Aiva iepazinās ar savu pirmo, tolaik vēl topošo vīru, un drīz vien pieteicās meitiņa. Pēc bērna kopšanas atvaļinājuma Aiva atsāka darba gaitas un dažādās nozarēs un uzņēmumos nostrādāja desmit gadus. 28 gadu vecumā jauno sievieti pārsteidza insults. „Tad nonācu pie atziņas, ka kaut kas dzīvē krasi jāmaina,” atminas Aiva.
Visu rakstu lasiet 27. septembra numurā.
