„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 27. aprīlis
Sestdiena
Klementīne, Raimonda, Raina, Tāle
+7.4 °C
skaidrs laiks

Sapņi saskan ar dvēseles ritmiem

Līdz 31. augustam Latgales Centrālās bibliotēkas abonementā darbojas izstāde „Dvēseles ritmi”. Tās autore – Poļina Davidenko, bijusī daugavpiliete, kura tagad dzīvo Londonā, apciemoja pilsētu pēc ilgāka pārtraukuma. Poļinas dzīvē bijuši daudzi pārsteidzoši notikumi, kuri ietekmēja viņas pasaules uzskatu un radošo darbību.

Garāmgājēju straumē Poļinu var pamanīt uzreiz – eleganta, spilgta, stilīga, vieglu soli. Balss skan mierīgi un pārliecinoši, nepiespiestas kustības, mirdzošas acis, šķiet, ka pat vissmagāko šķērsli viņa pārvarēs ar atbruņojošu smaidu.

Pagājušajā rudenī, gandrīz pēc piecu gadu prombūtnes, Poļina atbrauca uz Daugavpili un sajuta, cik ļoti viņai pietrūcis šīs dzimtās zemes sajūtas, tās enerģētikas. „Mani aizrāva Daugavpils gaisotne, kļuva tik labi, un es apsolīju sev, ka vasarā atvedīšu šurp ģimeni. Man vienmēr ir bijusi sajūta, ka vēlos kaut ko paveikt šeit,” viņa stāsta. Poļinas divi mazie bērni, kuri agrāk pavadīja laiku pie jūras Francijā, šovasar pirmo reizi uzzināja, ko nozīmē „ciemoties laukos pie vecmāmiņas”. Februārī, satikusies ar klasesbiedriem absolventu salidojumā 9. vidusskolā, Poļina īstenoja Daugavpilī vienu no savām idejām – tika laists klajā īpašs kalendārs bez datumiem. To var izmantot vienmēr un atvērt jebkurā mēnesī. „Tās ir divpadsmit noskaņojuma gleznas. Ja februārī pēkšņi kļūst skumji, atver jūliju, un būs pavisam cits noskaņojums,” Poļina skaidro ideju. Kalendārs jau kļuvis populārs Londonā. „Ideja sarīkot izstādi bibliotēkā radās pati no sevis,” saka Poļina, „acīmredzot, bija ļoti liela vēlēšanās izpausties Daugavpilī.” Viņa zīmējusi kopš bērnības un visām gleznām bija raksturīgas košas krāsas neatkarīgi no garastāvokļa. „Man nekad nav patikušas tumšas krāsas, kā arī krāsu jaukšana. Skolā un koledžā, kur apguvu interjera dizaina specialitāti, mums mācīja klasisko zīmēšanu, viss bija iekļauts rāmjos, nedrīkstēja atkāpties ne soli, toties tagad ir pilnīga brīvība,” saka Poļina. Zīmēšana tā arī varēja palikt bērnības aizraušanās, ja nebūtu bijis straujo likteņa pavērsienu, kurus viņa rada pati.

Visu rakstu lasiet 26. augusta numurā.